IEVADS. Vai mūs apmierina valsts pārvaldes sistēma? Mēs vērojam, kā tiek veidota valdība. Tagad Valsts prezidenta vēlēšanas aktivizēja problēmas valsts pārvaldes vadībā. 13. Saeimas laikā premjerministrs (PM) izskaidroja izpildvaras darba problēmas jeb slikto darbu ar pārāk lielu politisko partiju skaitu koalīcijā, kas rada grūtības vienoties pieņemt vajadzīgo lēmumu. 
14. Saeimas laikā tas pats PM piedāvāja paplašināt politisko partiju skaitu, jo tas nodrošinātu vajadzīgo lēmumu pieņemšanu. Trīs partiju koalīcija nespējot laikus pieņemt vajadzīgos lēmumus. Par to gan ilgi diskutēja, veidojot valdību, bet Valsts prezidenta vēlēšanās tika iesaistītas partijas, kas netika iekļautas koalīcijā, jo tās bija aiz nosacītās “sarkanās” līnijas.
Tagad oficiāli nesaka, bet visi saprot, ka par atbalstu JV Valsts prezidenta kandidātam ir bijusi vienošanās. Loģiski - dalība izpildvarā jeb ministru amati. Tas nozīmē koalīcijas paplašināšanu vai jaunas koalīcijas veidošanu. Var jau būt arī citi bonusi “pareizajām” opozīcijas partijām.

NEDAUDZ NO VĒSTURES. Es atcerējos, ka 90. gadu sākumā, kad bija Aizsardzības spēki un Zemessardze, bet pēc tam NBS, daudz tika pārmests par AM budžeta neloģiskumu. Daži kritiski izteicās, ka AM nevar loģiski pamatot budžeta vajadzību.
Tad sekoja loģiski pamatotas aktivitātes. Aizsardzības ministrs uzaicināja darbā Lielbritānijas finanšu speciālisti, NBS štābā man bija dots uzdevums izveidot jaunu departamentu - J-5 “Plānošanas un politikas departamentu”, kas izveidoja plānošanas, programmēšanas un budžetēšanas sistēmu (PPBS). Tas ir, NBS ilgtermiņa - DOK-1; vidēja termiņa - DOK-2 un viena gada - DOK-3 attīstības plānus. Tas tika izdarīts dažu mēnešu laikā un prezentēts Aizsardzības ministrijā.
2000. gada MK apstiprināja DOK-1 - NBS 12 gadu attīstības plānu, un NBS attīstības plāns 4 gadiem - DOK-2 bija pamats MAP jeb Rīcības plānam dalībai NATO (RPDN). Tas neoficiāli bija paraugs citām valstīm, kas stājās NATO un veidoja savus RPDN. DOK-1 vajadzēja pārskatīt, pilnveidot katrus 4 gadus, bet es aizgāju no NBS AŠ štāba priekšnieka amata, demobilizējos, un tas netika darīts.

CITU VALSTU PIEREDZE. Arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka Latvijas valsts pārvaldē nav loģiskuma un kārtības. To atspoguļo valsts prezidenta vēlēšanas un tagad koalīcijas pārveide vai jaunas veidošana, kā arī neoficiālā cīņa par MK ministru krēsliem jeb izpildvaras amatiem. Tur ir resursi un iespējas tos pārvaldīt. Tas ļauj nodrošināt politisko partiju izdzīvošanu un nostiprināšanu. Vēlētājiem nav iespēju šos procesus kontrolēt.
Tagad par zināmiem faktiem. Ir dažādas valsts pārvaldes sistēmas. Latvija ir izvēlējusies parlamentāro pārvaldes sistēmu, kas tika noteikts mūsu Satversmē. Latvijā ir demokrātiska valsts pārvaldes sistēma, kur likumdošanas un izpildvarai ir jābūt neatkarīgām. Papildus jau tiesu varai un plašsaziņas līdzekļiem arī vajadzētu būt neatkarīgiem. Padomājiet, kā saka, liekot roku uz sirds, vai Latvijā izpildvara ir atdalīta no likumdošanas varas?

KO UN KĀ DARĪT? Daži fakti. Katru nedēļu izpildvaras un koalīcijas likumdošanas varas Saeimas pārstāvji tiekas un bieži premjerministrs (PM) nosaka darba jeb sarunu kārtību. Vienojas par balsošanu Saeimā. Tāda ir likumdošanas varas neatkarība. Kā vajadzētu, vismaz konceptuāli, būt. Saeima pieņem vidēja termiņa valsts attīstības plānu jeb MK Rīcības plānu četriem gadiem.
Tas ir viens no posmiem valsts ilgtermiņa attīstības plāna realizācijai. Diskusijās politiskās partijas demonstrē saviem vēlētājiem dotu solījumu izpildi. Izpildvara realizē šos plānus dzīvē. Iesniedz likumu projektus Saeimā, kas nepieciešami šo plānu izpildei. Līdzīgi ir ar budžetu. Projektu var izstrādāt MK – izpildvara un Saeima to detalizēti izanalizē un apstiprina.
Šajā shēmā PM, kuru apstiprina Saeima, kas atbild par izpildvaras darbu, pirmkārt, ir atbildīgs Saeimas priekšā. Saeima atbild vēlētājiem par doto solījumu izpildi, tajā skaitā arī par izpildvaras darbu, nevis atsevišķi ministri, kurus vēlētāji neievel un neapstiprina darbā, bet Saeima un tās koalīcija, kas ieguvusi vairākumu Saeimā.
Dabiski, ja PM atbild par izpildvaras darbu, tad viņam ir jādod iespēja veidot MK jeb komandu, kas veiks izpildvarai dotos uzdevumus. Domāju, premjerministram būtu loģiski un izdevīgi veidot profesionālu MK, nevis no politisko partiju ielikteņiem, kuriem bieži savas partijas intereses ir augstākas nekā nozares intereses. Tas nenozīmē, ka kādas politiskās partijas pārstāvis, labs savas nozares menedžeris, nevar būt ministrs, bet tikai viņam vismaz uz laiku ir jāaptur darbība politiskajā partijā, un ministriem nevajag būt informācijai, kuru partiju viņi atbalsta vai pārstāv.
Ar laiku Latvijā var izveidoties pamatā divu politisko virzienu Saeima, piemēram, konservatīvie un demokrāti, kaut kas līdzīgs ASV vai Lielbritānijai, kas kopumā saņemtu vairāk nekā 75% mandātus, tad varētu veidot uzvarējuša virziena izpildvaru, kas jau kopā ar Saeimas deputātiem atskaitītos vēlētājiem par savu solījumu izpildi. Tad likumdošanas un izpildvara ir kopā.
Kamēr Latvijā ir situācija, kad lepojamies ar politisko partiju un Saeimas deputātu lielo maiņu pēc kārtējām vēlēšanām, vajag stingri atdalīt savstarpēji, pirmkārt, izpildvaru no likumdošanas varas, tad papildus neatkarīgu tiesu varu un uzturēt neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus. Padomājiet, kas lasa, kam patīk un kas prot domāt.

PIEBILDE. Kādreiz Aizsardzības ministrs kritiski pieņēma manis prezentēto DOK-1, kur nebija aktivitāšu finansiālā pamatojuma. Mans skaidrojums bija: “Tas ir plāns, uz kurieni mēs nosacīti ejam - uz Maskavu, Helsinkiem vai Briseli”. Mēs devāmies Briseles virzienā, iestājāmies NATO un ES.
Dabiski, jānosaka Latvijas attīstības mērķis. Iestāšanās NATO un ES bija tikai papildu uzdevumi, lai sasniegtu Latvijas attīstības mērķi. Es kādreiz ieteicu, ka Latvijai vajadzētu kļūt par Baltijas reģiona Šveici – ticība (valsts pārvaldei), labklājība un drošība.