Profesors, brģen. (atv.) Kārlis Krēsliņš

Valdības veidošana daudzos izsauc negatīvas emocijas, jo bieži tas atgādina „melno tirgu” ar slēptiem tirgošanas vai amatu sadales noteikumiem. Valstīs, kur ir uzvarējušais politiskais spēks, tas veido izpildvaru un vēlētāju priekšā atbild par tās darbu. Pie mums tas ir savādāk.

Vai nebūtu loģiski esošiem ministriem atskaitīties par valdības deklarācijas un plānu izpildes gaitu un izdarīto konkrētajā ministrijā? Kandidātiem uz ministru amatiem piedāvāt izvērtēšanai iepriekš izdarīto un sagatavot savas ministrijas plānotos darbus - valdības deklarācijas sadaļu (projektu)?

Kā izvērtēt?

Latvijā vajadzētu saprast neseno vēsturi drošības jomā, pirmkārt, ekonomikā un apzināt reālo situāciju pašreiz. Piemēram, daudz ir kritizēta Aigara Kalvīša valdība, bet netiek pieminēts fakts, ka tajā laikā valsts parāds bija tikai ~7% no IKP, daudz tiek teikts par iziešanu no krīzes un „veiksmes” gadiem, bet mazāk par 2016. gadā esošo Latvijas parādu ~40% no IKP. Padaliet uz „VEIKSMES” gadiem – cik tad šajos gados ir bijis reālais valsts budžeta deficīts?

Sakārtot valsts pārvaldi. Latvijā valsts pārvaldes izmaksas un darba efektivitāte nav paraugs citām valstīm. Sākotnējivajag atdalīt likumdošanas varu no izpildvaras.Cilvēkiem ir jābūt skaidram, kas par ko atbild, lai varētu prasīt no atbildīgās struktūras, organizācijas vai konkrēta cilvēka pārskatu par slikti izdarītiem vai neizdarītiem darbiem. Tādu jautājumu ir daudz.

Nevajag melot un mānīt Latvijas iedzīvotājus. Cilvēciskais loģiskums nesakrīt ar politisko loģiskumu. Gribētos, lai sakristu, tad politiķiem nevajadzēs melot saviem vēlētājiem.

Vēlētāju vērtējums

1) Šeit liela loma ir plašsaziņas līdzekļiem. Zināmi spārnoti teicieni: „Kas maksā, tas pasūta mūziku”, „Taisnība var nesakrist ar īstenību”, „Galvenais ir, kā tiek parādīts notikums, bet ne realitāte” utt.;

2) iedzīvotāju labklājība ikdienā ir atkarīga ne no visu ministriju darbības kvalitātes. Piemēram, Veselības, Izglītības un Labklājības ministriju darbības augļus iedzīvotāji izjūt ikdienā un plašsaziņas līdzekļiem ļoti jāpacenšas, lai tādu ministriju slikto darbu parādītu kā labu vai jāatrod citi veidi, kā mānīt cilvēkus;

3) ir ministrijas, kuru darbs ir redzams ilgtermiņa vai valstij kritiskajos gados. Nedaudz no vēstures. Piemēram, pirmās Latvijas Brīvvalsts laikā Kara ministrija saņēma vidēji 25% no ikgadēja valsts budžeta. Kara ministrijas budžets bija vairākkārt lielāks nekā Iekšlietu ministrijas (IeM) budžets. Latvijas Aizsargu organizācija 60 000 cilvēku sastāva nebija Kara ministrijas finansējumā un sastāvā.

Latvijas Armijas veidošanā aktīvu dalību ņēma Latvijas virsnieki, kas bija atgriezušies Latvijā, bet bija mācījušies, dienējuši un ieguvuši pieredzi Krievijas Bruņotajos spēkos (BS). Pēc Latvijas Armijas izveides daudzus no viņiem „aizgāja” un tad jau izveidojās jauna paaudze BS vadoņu. Tad sākās Latvijas aneksija, okupācija un Latvijas BS karavīru fiziskā un morālā iznīcināšana. Cilvēkiem ir iespēja analizēt, vērtēt šos notikumus un izdarīt secinājumus.

Šodien, Aizsardzības ministrija, NBS un tās vadība, iedzīvotāju vērtējumā, strādā ļoti labi. Ministrs, ir viens no populārākiem politiķiem Latvija. Pacentīšos, lasītājiem uzdot dažus jautājumus, kas ļautu objektīvāk vērtēt esošo situāciju šajās struktūrās. Domāju, ka organizācijas pamatota kritika, ļauj uzlabot tās darbu un ceļ tās prestižu.

Zemessardze. Populāra un plašsaziņas līdzekļos bieži pieminēta organizācija, bet es pievedīšu dažus faktus pārdomām:

1) daži zemessargi, kas atrodas ārzemēs, brauc uz Latviju, lai piedalītos Zemessardzes (ZS) organizētās mācībās. Tā ir laba ziņa „glāze ir pa pusei pilna”. Vienlaicīgi Valsts kontrole veica pārbaudi ZS un izrādījās pārreģistrējušies bija mazāk par pusi. Ziņojums nebija atklāts. Slikta ziņa – „glāze ir pustukša”;

2) pagājušajā gadā ZS iestājās vairāk nekā tūkstotis zemessargu. Ļoti laba ziņa, bet no ZS aizgāja arī vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Balanss ir pozitīvs, bet tas ir mazāk nekā 20 cilvēku. Domāju sarakstu varētu turpināt.

Minēšu savu subjektīvo viedokli par esošo situāciju. Atbilstoši Nacionālajam drošības likumam (NDL), līdz 2016.gada 1.oktobrim ir jāapstiprina Valsts aizsardzības koncepcija (VAK-2016), kas skaidri formulētu valsts aizsardzības politiku un noteiktu vietu un uzdevumus dažādu militāro formējumu valsts aizsardzības sistēmā. Papildus vajag vienoties par vārda aizsardzība vienotu izpratni. Svarīga ir ZS un Latvijas iedzīvotāju skaidra sapratne par ZS uzdevumiem valsts fiziskās aizsardzības sistēmā.

Viens fakts. Lietuvas bijušais BS komandieris ģenerālis Jonas Kronkaitis savā lekcijā Baltijas valstu Aizsardzības koledžā izdarīja secinājumu: „Kolektīvie spēki var veikt teritoriālo aizsardzību, bet Teritoriālie spēki nevar veikt kolektīvo aizsardzību”. Es viņam piekrītu.

Dabīgi Latvijas valsts aizsardzības politika ir NATO kolektīvā aizsardzības, kas darbojās uz viedās (gudrās) aizsardzības principiem. Tad vajag AM un NBS vadībai ar partneriem pareizi izplānot un saprotami paskaidrot saviem karavīriem un nodokļu maksātājiem par NATO valstu aizsardzības sistēmas darbību. Latvijā svarīgi parādīt visu militāro, pirmkārt, profesionālo karavīru un ZS vietu Latvijas aizsardzības sistēmā.

Par nožēlu vietā un nevietā gandrīz viss tiek piesegts ar slepenības plīvuru. Tā ir laba atruna un savu nepadarīto darbu piesegšana. Daži fakti. 2001.gadā 11. jūlijā MK apstiprināja NBS ilgtermiņa (12. gadu) attīstības plānu DOK-1, kuru vajadzēja pārskatīt katrā Saeimas sasaukuma otrajā darbības gadā. Tas netika izdarīts.

Tikai 2012. gadā DOK-1 tika pirmo reizi pārskatīts, bet netika pietiekoši pat Saeimā apspriest. Katrs var pacensties atbildēt uz vienkāršu jautājumu: „Vai tas ir nopietni vai plāns ir kvalitatīvs, ja tas paredz vairāk nekā septiņdesmit prioritātes un tām nav noteikts finansējums?”

Ļoti būtiskas ir NBS mācības. To izvērtējums ir oficiālais un parasti tas skan ļoti patīkami. Atcerēties, kā WikeLeaks rakstīja, ko diplomāti runā oficiāli un ko raksta uz savu valsti. Tās atkal ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Par mācībām var iztaujāt karavīrus, militāros ekspertus un saņemsiet interesantus vērtējumus, kas būtiski atšķirsies no oficiāli ziņotiem un publicētiem. Varētu tādu piemēru pievest daudz.

Saeimas deputāti (divu komisiju pārstāvji), Vidzemes pašvaldību vadītāji ar IeM pārstāvjiem 2016. gada 15. janvārī Smiltenē analizēja Civilās aizsardzības likuma projektu. Radās jautājumi, kāda ir savstarpēja daudzu pasākumu un plānu hierarhija. Piemēram, NATO organizē ikgadējās Krīzes pārvaldes mācības, normatīvajos aktos ir noteikti Valsts aizsardzības plāns, Valsts aizsardzības operatīvais plāns (VAOP). Militārajā padomē, neilgi pirms iestāšanās NATO, 2003. gadā rudenī – vienojāmies, ka iestājoties NATO, nevajadzēs VAOP, bet tā vietā būs Krīzes pārvaldes plāns. Civilās aizsardzības dažāda līmeņa plāni (valsts, reģionālais un pašvaldību). Plānu daudz, bet skaidras sapratnes par šo plānu hierarhiju, izstrādi, resursiem un izpildi nebija.

Vēl viens aspekts. Daudz izskan, ka galvenais ir cilvēks. Visos līmeņos tiek teikts, ka vajag rūpēties par cilvēkiem. Kas notiek realitātē? Artis Drēziņš („Latvijas avīzē” 2016. gada 14. janvāris) raksta 2015. gada februārī NBS Ūdenslīdēju skolas komandieris komandleitnants Jurijs Timofejevs piedzīvoja insultu.

40 gadu vecajam virsniekam bija nepieciešama steidzama un ilgstoša ārstēšana. Tās laikā Timofejevs saņēma vēl vienu triecienu: viņam atņēma drošības sertifikātu darbam ar NATO un Eiropas Savienības klasificēto informāciju. Tad papildus Latvijas armijas Centrālās medicīnas ekspertīzes komisija konstatēja, ka insults nekādi nav saistīts ar dienestu utt.

Cilvēkam, kas uzsāka dienestu Jūras spēkos (JS) 1993. gadā un vairāk nekā 1000 stundas bijis zem ūdens, bija labākais ūdenslīdējs, nebūs kompensācijas par invaliditāti utt. Tādas ir rūpes par karavīriem. Vai tas vairo ticību komandieriem, savai valstij?

Iespējams, tas ir izņēmums? Par nožēlu nē. Latvija ir jūras valsts. Tādēļ detalizētāki par vienu spēka veidu – Jūras spēki (JS). Latvijā JS, kā arī citi spēku veidi, veidojās no nulles. Latvijā bija tikai daži JS virsnieki ar atbilstošu izglītību un dienesta pieredzi vēl no PSRS laikiem. Daudzi no viņiem, pēc 1992. gada, papildus izgāja apmācību ASV un citās NATO valstīs. Vecākie un augstākais virsnieks: Gaidis Zeibots, Jānis Ādamsons, pirmais JS štāba priekšnieks, Hermanis Černovs, Ilmārs Lešinskis (miris), Andrejs Zvaigzne, Aleksandrs Pavovičs un pagājušajā gadā atstādinātais no JS komandiera amata Juris Roze.

Tie bija labākie JS virsnieki – komandieri. Kas ir viņiem kopējs – viņus, izņemot Gaidi Zeibotu, visus „aizgāja”. Vienkāršs veids – nedot pielaidi. Tas vēdina uz domām, ka bieži tiek meklēti valsts ienaidnieki ne tur, kur vajadzētu.

Nobeigumā esmu vairākkārt piedāvājis par atslēgas vārdiem uzskatīt: ticība, labklājība un drošība. Ticība vai uzticība savas valsts vadībai. Piemēram, Somijā vai Šveicē, kur ir augsta uzticība savas valsts vadībai un labklājība, „zaļo cilvēciņu” eksistence maz iespējama.

Dabiski rodas jautājums, ko tad raksta autors piedāvā? Es neatkārtošos, jo esmu jau publicējis savus un citu ekspertu piedāvājumus, kā sakārtot aizsardzības nozari. Lasītājs to var izlasīt http://www.delfi.lv/news/comment/comment/karlis-kreslins-vai-latvija-nav-cieniga-nopietnai-sarunai-par-valsts-vadibu.d?id=46920647 (pilns raksta teksts ir atrodams http://www.kreslins.lv/startpage/lv)