IEVADS. Latvija krīzes laikā - 2009.gadā izvērtēja izpildvaras - Ministra kabineta (MK) atsevišķu ministriju - kompetenci un funkcijas.

2009.gadā ministriju funkciju noteikšana netika vadīta un koordinēta un katra ministrija izveidoja savu funkciju sarakstu, atbilstoši ministrijas ambīciju līmenim. Ar šo jautājumu detalizētāk var iepazīties rakstā „Valsts pārvalde un aizsardzības nozares funkcijas” [1] kas publicēts žurnālā „Militārā zinātne”.

PAGĀTNĒ. Kamēr Latvija bija ārpus NATO un ES, tai bija jāveido sava ārpolitika, aizsardzības politika utt. Tad ministriju funkcijas veidojās kā jau vēsturiski neatkarīgas valsts ministriju funkcijas. Piemēram, gan aizsardzības, gan iekšlietu ministrijas kompetences vairāk tika formulētas Nacionālajā drošības likumā.

TAGADNĒ. Latvija ir ES un NATO dalībvalsts. Tagad ir pārejas situācija. NATO valstis veido kopējo aizsardzības politiku, un tā realizējas kolektīvās aizsardzības veidā, kas savukārt ir balstīta uz viedās (gudrās) aizsardzības principiem. Latvijas aizsardzības ministrs un ministrija piedalās kopējās NATO aizsardzības politikas izstrādē un plāno Latvijas iespējamo devumu kolektīvās aizsardzības sistēmā, izmantojot 2% no IKP.

Latvijā, 2003.gadā, Militārajā padomē, kuru vadīja Valsts prezidente, tika lemts, ka, iestājoties NATO, Latvijai nevajadzēs veidot Valsts aizsardzības operatīvo plānu (VAOP), bet galvenā uzmanība būs veltīta Valsts krīzes pārvaldes plāna izstrādei un attiecīgo struktūru treniņam. NATO katru gadu organizē tādus treniņus. Vai Latvijā izpildvara pilda savus uzdevumus šajā jautājumā? Domāju, ka nē, jo ugunsgrēks Valsts prezidenta pilī parādīja, cik patiesībā mēs esam „gatavi” vai negatavi, krīzes pārvarēšanai.

Varam jau atcerēties ķīmisko apdraudējumu Rīgas ostā, kas notika pirms dažiem gadiem. Tajā reizē draudi izrādījās ne tik bīstami, bet cik mēs bijām gatavi tādu draudu novēršanai? Var jau citēt ASV ekspertu secinājumus, nav šaubu, ka masu iznīcināšanas ieroči (MII) tiks lietoti, jautājums ir tikai kur un kad. Tad rodas loģiski jautājumi: cik valsts struktūras ir gatavas cīnīties ar MII lietošanas sekām, cik gatavi ir mediķi un citas struktūras?

Vēlos papildus minēt ļoti būtisku izpildvaras uzdevumu: sagatavot valsti, pieņemot palīdzību no NATO un ES. Vai Latvija ir gatavas un trenētas uzņēmējvalsts atbalsta (UVA) struktūra? Formāli jā, bet salīdzinot ar kaimiņiem, mēs neesam izveidojuši un pietiekoši daudz trenējuši šādas struktūras. Kā rāda prakse, dabas katastrofas (vētras, sniegi, plūdi) vai ugunsgrēki utt. – šajos jautājumos izpildvarai ir daudz darāmā.

Rodas jautājums par Latvijas krīzes pārvaldīšanas gatavību. NATO katru gadu rīko Krīzes pārvaldes apmācības. Latvija tajās piedalās, bet cik tās dalība ir efektīva? Cik Latvijas iedzīvotāji ir informēti par tām? Vai mēs pareizi tērējam aizsardzībai piešķirtos resursus? Vai Zemessardzes (ZS) vienību dalība NATO operācijās un ES Kaujas grupā nav Sauszemes spēku (SZS) funkciju dublēšana? Vai to ietekmē politiski mērķi?

Vai šāda situācija nav sekas tam, ka izpildvara nepilda likumus? Piemēram, Nacionālā drošības likuma (NDL) 27.pantā ir noteikts, ka Nacionālo drošības koncepciju (NDK):

1) sagatavo Ministru kabinets;

2) izskata Nacionālās drošības padome;

3) apstiprina Saeima ne retāk kā reizi katrā sasaukumā līdz sava pirmā darbības gada 1.oktobrim.

Valsts aizsardzības koncepciju (VAK) sagatavo Aizsardzības ministrija, izskata MK un Saeima apstiprina ne retāk kā reizi katrā sasaukumā līdz sava otrā darbības gada 1.oktobrim.

Tas ir loģiski, ka VAK izriet no NDK, jo nosaka drošības problēmu militārās sadaļas konceptuālos principus un valsts militāro politiku un stratēģiju. 2013. gada 26. jūnijā NDK nav pieņemta, toties VAK ir pieņemta bez diskusijām sabiedrībā un Saeimā, un tas rada daudz jautājumu par tās kvalitāti.

Ārlietu ministrija pamatā realizē ES ārpolitiku. Pagaidām, kamēr nav apstiprināta ES kopējā konstitūcija, ir daļēja iespēja veidot savu nacionālo ārpolitiku.

Finanšu ministrija un Latvijas Banka šogad, 2013.gadā, var vismaz daļēji veidot neatkarīgu monetāro politiku. Pēc eiro ieviešanas varēs piedalīties tikai kopējās ES monetārās politikas izstrādē.

NĀKOTNĒ. Lai ES sekmīgu attīstītos, tai jākļūst par Eiropas Savienotajām Valstīm (ESV). Tas būs līdzīgi kā ASV, ir štatu likumi, un ir kopējie valsts likumi. Naudu kontrolē federālā līmenī. Tagad ES ir kopējie normatīvie akti un ir nacionālie. Pieņemot ES kopējo konstitūciju un ieviešot kopējo valūtu – eiro, tās lielākā vai mazākā mērā būs ESV.

Daudzi tam negrib piekrist un nepiekrīt, bet kāda tad ir alternatīva, kas pamatotos uz loģiku un pieejamajiem resursiem? Dažām ES valstīm tam ir paredzēti resursi un iespējas, vismaz pagaidām, saglabājot savu valūtu un veidojot nosacīti neatkarīgu monetāro politiku. Piemēram, Lielbritānijā ir uzsāktas diskusijas par izstāšanos no ES, pamatojot ar vēlmi saglabāt lielāku neatkarību arī ārpolitikas jautājumos.

Loģiski, ka eiro var un varēs veiksmīgi eksistēt, ja tas tiks vadīts no viena centra un visas ES sastāvdaļas – valstis - veidos vienotu monetāro politiku. Vajag saprast realitāti, prast prognozēt un noteikt darbības virzienu veiksmīgai nākotnei. Nevajag mānīt sevi un citus ar domu par iespēju saglabāt pilnīgu neatkarību vai tādu nosacītu neatkarību, kāda Latvijai un citām Eiropas valstīm bija pirms II pasaules kara. Tagad globālajā pasaulē veiksmīgi varēs izdzīvot tikai lielvalstis vai valstu savienības.

Ir jāizpēta ASV štatu izpildvaras struktūra, jo, iespējams, tās pamats būs mūsu valsts nākotnes izpildvaras modelis. Noteikti būs arī atšķirības, bet konceptuāli būs daudz līdzību.

Daži iespējamie piemēri. ES ārpolitika jau būs kopēja, kas daļēji ir arī tagad. ASV ir kopēja valsts ārpolitika, bet atsevišķi štati var lobēt sava štata biznesu arī ārvalstīs utt.

Aizsardzības un fiziskās drošības jomā loģiski būtu aizsardzības un iekšlietu ministriju apvienošana, par šī varianta plusiem un mīnusiem un pamatojumu var atrast grāmatā „Gods kalpot Latvijai” [1]

AIZSARDZĪBAS NOZARE. Mūsdienu aizsardzības nozares attīstības tendences ir veidot kolektīvās aizsardzības sistēmas, kuru pamatā ir viedās (gudrās) aizsardzības koncepts. To skaidri formulēja NATO beidzamajā augstlīmeņu sanāksmē Čikāgā.

NATO jau vairākus gadus veic starptautiskās miera ieviešanas un uzturēšanas operācijas ārpus NATO valstu teritorijām. Saskaņā ar ANO mandātu Austrālija, Jaunzēlande, Japāna, arī ES valstis, Zviedrija un Somija un citas valstis piedalās daudzās NATO operācijās. Afganistānā pašlaik pilda pienākumu karavīri no 50 valstīm, un daudzas no tām ir izteikušas vēlmi pievienoties NATO, kas pakāpeniski kļūst par ANO spēka struktūru.

ES veido un attīsta savus Bruņotos spēkus (BS), kas varētu piedalīties NATO operācijās ar savām vienībām. Piemēram, Baltijas jūrā varētu būtu ES Jūras spēku flote. ES 21.gadsimta sākumā tika izveidota militāro ekspertu grupa, kas secināja, ka ES valstīs kopumā ir ~1,5 miljona karavīru, kas skaitliski ir pārāk daudz. Ir nepieciešamas mobilas vienības ar kopējo karavīru skaitu ~60 000 un papildus kaujas nodrošinājuma un atbalsta vienības, bet tādas kapacitātes ES BS nav.

Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas (AIKN) komisijā ASV vēstniece skaidri pateica savu redzējumu, ka NATO valstu pašaizsardzība (militārajā jomā) ir NATO kolektīvā aizsardzība. Šis redzējums tika attīstīts papildinot ar jēdzienu - viedā (gudrā) aizsardzība.

NATO valstis ir vienojušās iedalīt aizsardzībai 2% no IKP. ASV sedz ~75% NATO nepieciešamos resursus. Tāda situācija nevar būt ilgstoša, un valstīm vajadzēs pildīt uzņemtās saistības, iedalīt aizsardzībai 2% no IKP. Arī Latvijai ir un būs jāpilda šīs saistības. Jautājums ir par racionālu šo līdzekļu izmantošanu.

RISINĀJUMI. Pirmkārt, vajadzētu vienoties par vienotu vārda ”aizsardzība” izpratni. Ja pieņem mūsu NA programmā dotā aizsardzības vārda formulējumu, tad aizsardzības budžetā varētu tikt iekļauta cīņa ar globālo terorismu, kuru risina gan AM, gan IeM. Tas ietvertu visus izdevumus, kas saistīti ar kiberaizsardzību: kibernoziegumi, spiegošana kibertelpā un kiberkarš, kā arī energoresursu drošība un klimata pārmaiņas.

Otrkārt, kā noteikts Nacionālā drošības likuma (NDL) 11.pantā, AM kompetencē ir virzīt Valsts aizsardzības politiku, kas noteiktu NBS uzdevumus un atbilstošas attīstības prioritātes, kas ļautu loģiski sakārtot aizsardzības nozares normatīvo aktu bāzi un pamatot aizsardzības budžetu.

No tā izriet dažas konsekvences. Dažādu fiziskās drošības iestāžu (piemēram, IeM un AM) speciālisti varētu tikt sagatavoti Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA) saskaņā ar aizsardzības budžetu.

Vai ir loģiski un racionāli, ka tika likvidēta Policijas akadēmija? Pašlaik, IeM apmāca savu personālu dažādās Latvijas augstskolās. Piemēram, Stradiņa universitātē, kas dibināta pamatā mediķu sagatavošanai, tiek veidota speciāla fakultāte IeM darbinieku - policistu, izmeklētāju u.c. - apmācībai, un IeM sedz izdevumus no sava budžeta.

Vēl viens piemērs. Ja Valsts aizsardzības politikas pamatā ir kolektīvās aizsardzības principi, tad NBS Apvienotā štāba (AŠ) galvenais uzdevums būtu gatavot NBS vienības dalību kolektīvajai aizsardzībai. Dažām vienībām var būt dubulta nozīme, piemēram, kiberaizsardzības sistēma darbojas gan NATO kopējā kiberaizsardzības sistēmā, gan arī atsevišķi tikai Latvijā. Tas varētu attiekties uz Speciālo uzdevumu vienību, atmīnētājiem utt.

Pirms iestājāmies NATO, valsts aizsardzības politikas pamatā bija totālās un teritoriālās aizsardzības principi. NBS AŠ gatavoja Valsts aizsardzības operatīvo plānu, testēja, trenēja miera laikā un plānoja vadīt tā īstenošanu kara laikā. Papildus tika izveidota Mācību vadības pavēlniecība (MVP), kas gatavoja NBS vienības VAOP izpildei.

Tagad mēs esam NATO sastāvā. Valsts aizsardzības politikas pamatā ir kolektīvās aizsardzības principi. NBS AŠ nav jāveido un jātestē VAOP, un kara laikā tas nevadīs NATO teritoriju aizsardzību, bet kādēļ netiek mainīta NBS struktūra?

Tādu jautājumu ir daudz, domāju, ne tikai viena aizsardzības nozare. Vai nebūtu laiks izpildvarai premjerministra vadībā, ņemot vērā Valsts prezidenta iniciatīvu, dot premjerministram tiesības veidot MK, analizēt un optimizēt savu struktūru?

Tad jau varētu organizēt arī ministriju un MK kopumā auditu un funkciju noteikšanu un izvērtēšanu.

Daži uzdevumi izpildvarai ir tradicionāli un pamatā paliks arī nākotnē. Ir dažas konceptuālas lietas. Sākotnēji budžeta veidošanas jautājums jāsadala divos pamatuzdevumos:

1)    veidot ilgtermiņā budžeta maksimālo iespējamo ieņēmuma daļu. Tas ir, veidot pareizu nodokļu politiku, samazināt ēnu ekonomiku, bezdarbu, iniciēt investīcijas utt.;

2)    pareizi sadalīt budžetu. Pirmkārt, noteikt principus, kā sadala budžetu, kā noteiktas valsts prioritātes un kā tiek izmantoti Valsts attīstības plāni: MK Rīcības plāns, NAP un citi dokumenti.

NOBEIGUMĀ. Vai tagad Latvijas iedzīvotājiem, pat daudziem Saeimas deputātiem ir saprotami budžeta veidošanas principi? Vai dažreiz vairāk naudas līdzekļu netiek virzīts tām ministrijām, kuras ir tuvākas premjerministram un finanšu ministram, vai kuras prot skaļāk „kliegt”? Vai, notiekot kādai nelaimei, tā  atspoguļo kritisko situāciju konkrētajā nozarē? Budžeta izstrāde un izpilde ir izpildvaras galvenais uzdevums un darba kvalitātes tests.

Vai izpildvarai nevajadzētu būt atdalītai no likumdošanas varas? Vai dalība Saeimas koalīcijas padomē ir izpildvaras uzdevums? Tagad premjerministrs vada Saeimas pozīcijas Koalīcijas padomi, arī ministri tajā piedalās. Koalīcijas padome bieži nosaka pozīcijas deputātu balsojumu kādā jautājumā. Vai tas atbilst vienam no demokrātisko valstu standartiem - atdalīt izpildvaru no likumdošanas varas?