Kādēļ tāds dīvains jautājums? Tagad tiek apspriests un pieņemts mūsu valsts 2014.gada budžets. Pirmo reizi tas tika izvērtēts Saeimā un notika nopietnas diskusijas par to. Tas ir labi, bet vai kāds ir dzirdējis nopietnas diskusijas par aizsardzības budžetu? Daži jautājumi šajā sakarā.

PIRMKĀRT. Sākotnēji vajadzēja sadalīt budžeta veidošanas jautājumu divos pamatuzdevumos:

1) veidot ilgtermiņā budžeta maksimālo iespējamo ieņēmuma daļu. Tas ir, veidot pareizu nodokļu politiku, samazināt ēnu ekonomiku, bezdarbu, iniciēt investīcijas utt.;

2) pareizi sadalīt budžetu. Noteikt principus, kā sadala budžetu, kā noteiktas valsts prioritātes un kā tiek izmantoti valsts attīstības plāni: MK Rīcības plāns, Nacionālais attīstības plāns (NAP) un citi dokumenti.

Papildus tiek ievērotas starptautiskās saistības vai noteikumi: ES prasības ievērot Māstrihtas kritēriju, kad izdevumi nedrīkst pārsniegt ieņēmumus vairāk par 3% no IKP. NATO prasības iedalīt 2% no IKP. Daudzas valstis šīs prasības nepilda. Latvija Māstrihtas kritēriju izpilda ar uzviju, jo deficīts ir plānots zem 1% no IKP, bet NATO prasības nepilda, jo aizsardzības budžets tiek plānots ~0,9% no IKP. Vai ir dzirdētas aizsardzības ministra un Vienotības prasības – „ultimāts” pildīt starptautiskās saistības? Nē.

OTRKĀRT. 2012.gada maijā lielā steigā, bez diskusijām Saeimā tika pieņemta un apstiprināta Valsts aizsardzības koncepcija (VAK-2012), bet vienlaikus nav izstrādāta, apspriesta un Saeimā nav pieņemta Nacionālās drošības koncepcijas (NDK) jaunā versija, kurai vajadzētu būt vienam no bāzes dokumentiem VAK izstrādei (atbilstoši Nacionālajam drošības likumam 11.Saeimai vajadzēja VAK pieņemt līdz 2013.gada 1.oktobrim.) Kas atbildēs par likuma nepildīšanu?

VAK-2008 bija noteikts aizsardzības budžetā iedalīt 2% no IKP, kā to pieprasa NATO, bet, pieņemot VAK-2012, tika paziņots, ka aizsardzības budžets pakāpeniski pieaugs gan absolūtos skaitļos, gan % no IKP. Faktiski MK piedāvā Saeimai apstiprināt budžetu, kur aizsardzībai, pēc administratīvā sadalījuma, tiek iedalīts 2014.gadā 225 303 441 eiro vai 1% no IKP, bet tālāk ne pieaug, bet samazinās: 2015.g. - 0,9% un 2016.g. - 0,8% no IKP. Kādēļ nepildām dotos solījumus? Vai ir dzirdētas Vienotības prasības pildīt Saeimas apstiprinātu VAK-2012? Vai aizsardzības ministrs ir to stingri pieprasījis MK vai kā citādāk? Nē.

TREŠKĀRT. Likumi ir jāpilda vai jāmaina[1]. Nacionālas drošības likuma (NDL) 11.pants nosaka Aizsardzības ministrijas kompetenci:

(1) Aizsardzības ministrija: 1) izstrādā un īsteno valsts aizsardzības politiku;

2) plāno valsts aizsardzībai nepieciešamos līdzekļus un iesniedz Ministru kabinetam ar to saistītos priekšlikumus;

3) nodrošina valsts aizsardzībā iesaistītā personāla pārvaldi un militāro izglītību. (Nekas nav teikts par iekšējo drošību, likumu ievērošanu un kārtību valstī).

         Kas jādara? Jāizstrādā un jāīsteno valsts aizsardzības politika. Liekas, skaidrs un saprotams uzdevums. Realitātē programmā 30.00.00 „Valsts aizsardzības politikas realizācija” Ls 9 619 923 vai 13 687 995 eiro (2013.gadā) un 2014.gada finansējumu, salīdzinot ar 2013.gadu, tiek plānots samazināt par 4 218 731 eiro. Kur tiek tērēta pārējā aizsardzības budžeta nauda - vairāk nekā 200 miljoni eiro? Domāju, ne jau tikai budžeta plānošanai un personāla pārvaldei un izglītībai.

CETURTKĀRT. NATO ģenerālsekretārs 12.oktobrī, uzstājoties NATO Parlamentārajā asamblejā Horvātijā, atzīmēja[2] Šī reģiona cilvēki saprot NATO lomu, un beidzamos gadus NATO sadarbojas ar 8 pasaulē atzītiem institūtiem par aizsardzības jautājumiem. Kā cilvēki saprot aizsardzību, tagad ir saņemti rezultāti un 4 secinājumi:

1. Liels atbalsts mūsu Bruņotajiem spēkiem (NATO valstu), un daudzi vēlētāji domā pat, ka varētu samazināt aizsardzības budžetu.
2. Brīvība ir atkarīga no drošības, daudzās valstīs tiek tērēts pat no 2 līdz 15% no IKP aizsardzībai, kas tieši nav uzrādīts oficiālajos dokumentos. Tādēļ dažas valstīs izsakās par samazināšanu.

Mans komentārs. Tas man daļēji atgādina PSRS laikus, kad īsti nebija zināms „tīrs” aizsardzības budžets, bet, no otras puses, ja NATO Stratēģiskajā konceptā kā draud, riski un izaicinājumi ir nosaukti arī energoresursu drošība vai globālās klimatiskās izmaiņas, tad cīņa ar šiem draudiem var tikt ieskaitīta aizsardzības budžetā.

1. Militārā rūpniecība ir veids, kā nodrošināt cilvēkus ar darba vietām, kas attīsta zinātnisko potenciālu un piesaista investīcijas modernajām tehnoloģijām.
2.  Ir liela starpība, kā NATO uztver Eiropā un Ziemeļamerikā. Eiropā NATO uzskata kā aizsardzības un drošības garanta, bet tur nē.

Mans komentārs. ASV daudzi iedzīvotāji ir neapmierināti ar lielajiem tēriņiem NATO, kad ASV maksā vai ¾ no NATO budžeta un pārējās NATO valstis ir un grib būt vairāk „drošības patērētāji”.

Prioritātes:

1. Mūsu vērtības, bet tas nav tik nepārprotami. Bijušie ienaidnieki ir kļuvuši partneri, daudz kas ir mainījies un mainās.
2. Mums ir jāmaina argumenti. Ne tas, cik maksā aizsardzība, bet - ko varam zaudēt. Terora akti, 2001.gada 11.septembris, 1,3 triljoni dolāru zaudējumi. 18 miljardi $ zaudēts no pirātiem. ~1 triljons $ zaudējumi no hakeru darbības. 130 miljoni $ izmaksāja hakeru Baltā nama IT tīkla uzlaušana. Cik bēgļu un kādi ir zaudējumi? Mūsdienu pasaulē ir jāinvestē nauda AIZSARDZĪBAI. 96 miljardi eiro bija ES investēti aizsardzībai un tas papildus attīstīja internetu utt. Jāatceras, ka varam zaudēt arī cilvēcisko potenciālu – speciālistus aizsardzības struktūrās. Ja ir aizsardzības sektors, to vajag attīstīt.
3. Investīcijas aizsardzībā un drošībā palīdz diplomātijai, jo tas piedod svaru vārdiem. Šeit labs ir Sīrijas piemērs.

Tie ir trīs pamatiemesli, kādēļ kopā vajag vairāk investēt aizsardzībai. Tas palīdz stabilizēt situāciju pasaulē, un, tikai strādājot kopā, mēs varam sasniegt vērā ņemamus rezultātus. Tādēļ jau valstis grib iestāties NATO. Mēs stiprinām ANO. NATO ģenerālsekretārs ir runājis ar ANO vadītāju. Vajag sniegt atbilstošu finansējumu, un tas ir jāskaidro saviem vēlētājiem - par savu karavīru sūtīšanu misijās, vajag skaidrot un likt uzsvaru uz aizsardzības un brīvības sasaisti. Vai Latvijas iedzīvotājiem tiek šie jautājumi skaidroti? Kas atbild par to? Domāju, uzminējāt. Tādēļ jau rodas jautājums: vai aizsardzības ministrs taisās demisionēt vai cer veiksmīgi startēt vēlēšanās un pāriet darbā uz ES parlamentu? Papildus premjerministrs un Vienotība netieši vismaz daļēji atbalsta Valsts prezidenta iesniegtos priekšlikumus par ministru izvēli, darbības novērtēšanu un demisiju. Piemēram, premjerministrs vienpersonīgi atlaida kultūras ministri, izsaka viedokli par tieslietu ministra darbu utt. Vajadzētu saglabāt balansu starp tiesībām un atbildību. Valsts prezidenta priekšlikumos, kurus personīgi atbalstu, bet tie nav pieņemti Saeimā, ir paredzēts, ka Ministru prezidents atbild par MK darbu kopumā un arī par ministru darba kvalitāti. Tas nozīmē, ka Ministru prezidents atbild par MK lēmumu izdot tiesāt ASV Latvijas pilsoni, kuru apturēja ES Cilvēktiesību tiesa, vai tieslietu ministra atbalstu pieminekļa nojaukšanai Pārdaugavā, vai likumu nepildīšanu drošības un aizsardzības jautājumos utt.