Saeimas deputāts (Nacionālā apvienība), rezerves brigādes ģenerālis, militārais zinātnieks, profesors, Latvijas Šaušanas federācijas prezidents Kārlis Krēsliņš intervijā Neatkarīgajai pamato savus uzskatus par Latvijas drošības politiku.

- Vērojot norises pasaulē un Eiropā - kas būtu jāmaina Latvijas priekšstatos par savu drošību?

- Biju starptautiskā konferencē Londonā, kur runāja par masu iznīcināšanas ieročiem. Tur izteicu ideju, ka plašsaziņas līdzekļi būtu iekļaujami masu iznīcināšanas ieroču sarakstā. Konferences dalībnieki to uzņēma ar aplausiem.

Es paskaidroju, ka - viena lieta ir cilvēkus iznīcināt fiziski, otra - padarīt viņus par zombijiem. Ir hibrīdkarš… Un, ņemot vērā kaut vai to puisīti, kurš Ukrainā esot ticis sists krustā, es kā cilvēks, tam noticot, arī būtu gatavs ņemt rokās ieroci un cīnīties pret neģēļiem, kuri spēj kaut ko tādu izdarīt. Bet - tās izrādās viltus ziņas. Tiesa, tagad cilvēki ir kļuvuši uzmanīgāki. Stratēģiskās komunikācijas centrs pēta, ko šajā ziņā varētu darīt. Tomēr - tā ir nopietna XXI gadsimta problēma. Mēs ar to savā ziņā sastopamies arī tad, kad runājam par bijušiem vai esošiem notikumiem Latvijā. Ja rodas nepieciešamība, cilvēki ņem vienu vai otru notikumu un sāk to apspēlēt, sāk to izmantot, piemēram, kā priekšvēlēšanu aģitāciju. Tas viss ir jāvērtē nopietni.

- Cik lielā mērā to, ko jūs sakāt, var saistīt ar politiskās elites atbildības trūkumu? Piemēram, jūs nesen rakstījāt par 2009. gada janvāra notikumiem un secinājāt, ka faktiskais atbildīgais par to, kas tad notika, tā arī nav uzrādīts.

- Jautājums te ir par to, ka vienmēr ir jābūt līdzsvaram starp tiesiskumu un atbildību. Jā, ir tiesības organizēt dažādus pasākumus. Tās izmantoja arī 2009. gada janvārī. Ir zināmi cilvēki, kas to organizēja. Šie cilvēki to organizēja, uzbudināja cilvēku masu, bet pēc tam, kad notika veikalu demolēšana, mašīnu apgāšana, akmeņu mešana Saeimas logos… viņi pazuda. Bet - ja kāds organizē pasākumu, tad būtu normāli, ja organizētāji to uzraudzītu līdz beigām. Tādēļ man liekas dīvaini, ka ir zināmi organizatori, bet - kad notiek izmeklēšana un tiesu prāvas, par organizatoriem un viņu vietu šajās norisēs neko nedzird. Tātad - tiem, kas organizē šādus pasākumus, ir jāprognozē arī sekas un jāatbild par tām.

- Atgriežamies pie drošības. Cik liels, vērojot notiekošo, ir tieši Latvijas apdraudējums? Un - par kādiem resursiem kaut vai jūsu pieminētā informatīvā kara sakarā mums būtu jādomā? Manuprāt, mūsdienu informācijas telpā, arī sociālajos tīklos vajadzīga intelekta klātbūtne. Kvalitāte, nevis plebejiska klišeju tiražēšana. Vai tad šīs kvalitātes līmenis nav drošības spektra jautājums?

- Tas ietilpst drošības spektrā, un tas ir reāls Latvijas apdraudējums. Esmu jau rakstījis, ka uzbrukt NATO teritorijai tad, ja ir pārliecība, ka piektais paragrāfs nostrādās, - tā jebkurai valstij ir pašnāvība. Tātad - NATO spēku klātbūtne Latvijas, Baltijas teritorijā ir atturošs faktors. Ne simtprocentīgi, bet pāri deviņdesmit procentiem var apgalvot, ka neviens NATO teritorijā neiebruks.

Nākamais. Proti - hibrīdkarš, mēģinājumi sašķelt sabiedrību. «Zaļo cilvēciņu» klātbūtne… Bet, piemēram, Somijā vai Šveicē iespēja sašķelt sabiedrību ir daudz mazāka. Jo tur ir ticība savai valdībai, valsts pārvaldei, tur ir labklājības līmenis un drošība, kuru viņi spēj uzturēt. Bet tad, ja uzticība savas valsts pārvaldei ir zema, pat ļoti zema un labklājība nav tā augstākā, iespējas sašķelt sabiedrību dažādu iemeslu dēļ ir lielas.

Te rodas jautājums - ja mūsu teorētiskais, iespējamais pretinieks gribētu šeit veikt kādas darbības, vai ir iespējams, provocējot sabiedrības sašķeltību, novest to līdz pat sadursmei? Tas jau būtu reāls apdraudējums. Nenoskaidrojuši lietas būtību (kaut vai saistībā ar tām pašām Rīdzenes sarunām), mēs nevaram uz to atbildēt objektīvi. Kas pasūtīja noklausīšanos? Ja tas bija KNAB - okey! Tā ir drošības struktūra. Bet, kā saka Indulis Emsis, kurš politikā nav iesācējs, kurš bijis arī Nacionālās drošības komisijas vadītājs, - tā bija politiska cīņa, kurā tika izmantotas drošības struktūras. Tad tas nav pieļaujams. Vajag tikt skaidrībā, kādēļ visa šī situācija radās. Ja sākotnēji veica izmeklēšanu, kādēļ šī izmeklēšana nav pabeigta? Kādēļ savulaik iesaistītie cilvēki ceļ brēku tieši tagad?

Protams, cilvēki ir negatīvi noskaņoti pret jebkādām aizkulišu sarunām. Bet, ja reakcija uz tām ir tik vien kā politiskas cīņas, tad pirmām kārtām vajag pārtraukt to, ka tās ir politiskās cīņas. Panākt, lai politiskajās cīņās nevarētu izmantot drošības struktūras - policiju, drošības policiju, KNAB vai SAB un tamlīdzīgi. Tas nav pieļaujams.

Tagad tas jau sāk izskatīties, izskatās pēc populisma. … Bet - tie ir jautājumi, kuri rada neizpratni. Primārais, kas mani un, es domāju, arī citus cilvēkus visvairāk uztrauc, ir tas, lai politiķi neizmantotu spēka un drošības struktūras savu mērķu sasniegšanai un politisko oponentu graušanai.

Pilnu interviju lasiet 04.08.2017 NRA.