ES ESMU LATVIJA

Simtgades svinēšanas konceptā ir rekomendēts, ka, pirmkārt, katrs var un katram vajag attiecināt uz sevi teicienu „Es esmu Latvija”. Mēs - Latvijas iedzīvotāji, visi kopumā esam Latvija. Otrkārt, viena no iespējām ir rakstīt par savu dzimtaskoku un par saviem novadniekiem. Tā vienlaikus ir mūsu valsts – Tēvzemes - vēsture.

 

Es gribu piedalīties šajā projektā. Tādēļ ir plānots uzrakstīt trīs tematiski saistītas grāmatas par Latvijas vēsturi, skatot to caur viena pagasta un latviešu zemnieku ģimenes likteni. Tālāk neliels sagatavotās, esošās un plānotās grāmatas satura raksturojums.

 

IEVADS

Latvijai – 100. Mūsu Tēvzemei ir ilgāks mūžs, bet Latvijas valstij gadsimta jubileja. Neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanā bija arī apmēram pusgadsimta pārtraukums. Kā vērtēt Latvijas simtgadi¹?

Par Latvijas vēsturi ir sarakstītas daudzas grāmatas, un notikumi tajās ir vērtēti gan laikā, gan notikumu secībā. Ir zināmi pasaulslaveni darbi par valsts likteni. Kā piemēru var atzīmēt: „Karš un miers”. Ļevs Tolstojs tajā attēlojis plašu Krievijas sabiedrības dzīves ainu laikposmā no 1805. gada līdz 1820. gadam. Uz vēsturisko notikumu fona sniegta trīs muižnieku ģimeņu — Rostovu, Bolkonsku un Bezuhovu dzīves hronika. Romāns ir rakstīts bez politiskās cenzūras.

                                                        ¹⁾ Kā vērtēt Latvijas simtgadi? Man habilitētam inženierzinātņu doktoram un karavīram ir raksturīgi centieni meklēt dažādu notikumu kopsakarības.

Viss šajā pasaulē ir nosacīts. Cilvēks uztver pasauli četrās dimensijās: trīs telpas un laiks, bet iespējams pasauli skatīt daudz vairāk dimensijās.

Par telpu. Parasti saka - Visums ir bezgalīgs. Kas Visumā ir Saules sistēma? Ļoti, ļoti maza vienība. Mēs labi uztveram mērvienības metrs, cm, mm, bet, ja sāk izmantot jēdzienus gaismas gads – attālums, ko gaisma noiet gada laikā ar ātrumu ~300 000 km/s, tad to ir grūti uztvert. Tas pats ir, ja skatāmies uz mikropasauli. Man bērnībā sākumā bija grūti saprast jēdzienu bezgalība, bet, kad sākām mācīties fizikā un ķīmijā par molekulām, atomiem un apkārt lidojošiem elektroniem - protoniem un citām elementārām daļiņām, tad es saskatīju līdzību ar Saules sistēmu un Visuma uzbūvi. Tas man deva tādu kā skaidrojumu, ka, iespējams, atoms ir kādas citas planetārās sistēmas centrs un arī mūsu Saules sistēma ir kaut kādas vielas sadaļa. Tas apmierināja manus loģiskuma meklējumus un izskaidroja bezgalības jēdzienu.

Par laiku. Tagad jau ir pierādīts, ka laiks ir nosacīts. Domājot par laiku parastajā – ikdienas – uztverē, arī ir interesanti salīdzināt dažādus notikumus. Zemes vēsture miljardiem, miljonu gadu griezumā. Dzīvo būtņu un cilvēces vēsturei ir tūkstošiem gadu. Valstu vēsture ir daudz mainīgāka. Tās tiek dibinātas, iekarotas, iznīcinātas un veidojas no jauna. Latvija ir jauna valsts ar savu simto dzimšanas dienu.

Un „Klusā Dona”. Mihails Šolohovs savā romānā, ar kuru viņš iemantojis pasaules slavu, rāda grandiozu divu pasauļu cīņas ainu, veco sabiedrisko attiecību un tradīciju sabrukumu un jaunu attiecību veidošanos un nostiprināšanos. To rakstnieks skata caur ģimenes likteni. Zīmīgi, ka brūk ģimene, kas ir jebkuras sabiedrības būtisks elements, un sabrūk valsts. Domāju, romāna publikācija PSRS laikos prasīja, vismaz daļēji, saskaņot tā saturu ar valsts politiskajām nostādnēm.

Latviešu rakstnieks Vilis Lācis ir sarakstījis vairākus romānus, kuros viņš skata latviešu likteņus vēstures griežos. Populārākie ir “Zvejnieku dēls (1933.-1934.” un “Vecā jūrnieku ligzda (Zītaru dzimta, 1937.-1938)”. Tika uzņemtas arī filmas. Par nožēlu pēc Otrā pasaules kara romāni tika “pilnveidoti” atbilstoši tā laika ideoloģijai un prasībām.

Es mēģināšu mūsu Tēvzemes vēsturi nedaudz saistīt un skatīt caur savas ģimenes vēsturi. Man karavīram un inženierim raksturīgāk ir rakstīt par vienu vai otru notikumu, kas palicis atmiņā, par tā faktisko pusi un mazākas ir iespējas veikt filozofiskus secinājumus, kā to darīja Ļevs Tolstojs.

Ģimene. Tēvs dzimis 1891.gadā, māte – 1910.gadā. Viņi bija liecinieki un dalībnieki mūsu valsts dzimšanas dienā. Tā bija tipiska Latvijas zemnieku ģimene, kuriem bija sava zeme un 4 bērni, kas tāpat kā daudzi citi tika izsūtīti uz Sibīriju.

Es oficiāli sareģistrējos, apprecējos 1968.gadā - Latvijas 50. gadadienā. Es sāku dzīvot kopā ar savu sievu jau 1967.gada martā, bet oficiāli laulību noformējām 1968.gada janvārī. Tas man atkal izsauc paralēles, ka Lietuva un Igaunija savu valstu dzimšanas dienas atzīmē gada sākumā, bet Latvija rudenī - 18.novembrī. 2018.gadā, Latvijas simtgadē, es varēšu atzīmēt savas ģimenes 50. gadadienu. Manai ģimenei tie ir lieli svētki, tāpat kā Latvijas iedzīvotājiem un arī manai ģimenei lieli svētki ir Latvijas 100. gadadiena.

Latvijas vēsturi veido tās cilvēki, tādēļ, rakstot un stāstot par vienu no daudzajām Latvijas ģimenēm, gribēju atklāt Latvijas vēsturi no Latvijas zemnieka dēla viedokļa. Es esmu dzimis 2.pasaules kara beigās, kopā ar vecākiem bijis Sibīrijā, redzējis daudzās pārvērtības PSRS un bijis dalībnieks Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) izveidē un Latvijas integrācijā Rietumeiropas struktūrās, pirmkārt, NATO un ES.

 

 

 

1.GRĀMATA 

No lauku puikas līdz ģenerālim

 

 

Skat.video: kino_0001.wmv

 

Pirmā grāmata „No lauku puikas līdz ģenerālim”. Tā ietver Latvijas pirmo neatkarības laiku (1918.-1940.) un Latvijas neatkarības zaudēšanu (1940.-1991.).

 

 

Grāmatā ir faktiskais arhīvu materiāls, mana novadnieka, Annas pagasta iedzīvotāja Ādolfa Čerbikova, kas dzimis 1921.gadā un bijis latviešu leģionārs, atmiņas par II pasaules karu. Grāmatā ir stāsts par vienkārša zemnieka ģimenes likteni pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, izsūtījumu un izdzīvošanu Sibīrijā, kā arī par lauku puikas izaugsmi līdz ģenerālim. Turpmāk grāmatas sadaļu secinājumi.

 

Secinājumi par Latvijas pirmo neatkarības laiku

1. 18.gadsimta sākumā Latvijā latviešu zemniekiem uzvārdus nerakstīja. Tas apgrūtina veidot zinātniski pamatotus ciltskokus. Šeit ir izteikts Krēsliņu dzimtas ciltskoka viena atzara veidojums. Domāju, tas ir tipisks daudzām latviešu ģimenēm. Es izskatīju septiņas paaudzes un tālāk skatīšu vēl divas paaudzes: mani bērni un mazbērni. Tas ir vairāk nekā 250 gadu periods. Salīdzinot ar Latvijas simtgadi, tas ir daudz.

2. Raksturīga ir daudzbērnu ģimeņu esamība. Es arī turpinu savu senču tradīcijas. Man ir četri bērni: divi dēli un divas meitas, manam tēvam arī bija četri bērni, vectēvam gan tikai divi, toties viņa tēvam Pēterim Krēsliņam bija pieci dēli, viņa tēvam Gustavam divi dēli, bet man zināmajam ciltstēvam Jānim bija divi dēli un divas meitas, kā man.

3. Mans tēvs Latvijas dzimšanas laikā (1918.gada 18.novembrī) bija pieaudzis, 27 gadus vecs vīrietis, mātei gan bija tikai 8 gadi. Viņi bija šī notikuma aculiecinieki un vēlāk Latvijas pirmās brīvvalsts iedzīvotāji. Viņi bija zemnieki ar nelielu saimniecību (~40ha zemes), kas prata izveidot un uzturēt savu ģimeni un saimniecību. Tādas zemnieku saimniecības veidoja tā laika Latvijas ekonomisko un sociālo pamatu.

4. Daudz ir rakstīts par I pasaules karu, par Brīvības cīņām, bet liels daudzums vienkāršu Latvijas zemnieku darīja savu ikdienas smago darbu, kas mazāk ir nonācis rakstītāju un lasītāju uzmanības lokā.

5. Mēs varam lepoties ar saviem senčiem, kas bija kārtīgi latviešu zemnieki. Mums vajag vairāk uzzināt par viņiem, viņu dzīvi, informēt par to savus pēcnācējus un līdzcilvēkus. Tā ir mūsu Tēvzemes – Latvijas – vēsture.

 

Secinājumi par Latvijas neatkarības zaudēšanu

1. Baltijas valstu sadarbībai bija un ir būtiska nozīme gan 20., gan 21.gadsimtā. Žēl, ka pirms Otrā pasaules kara tā nebija pietiekama, lai kopēji un saskaņoti rīkotos pret Baltijas okupāciju.

2. Latvijai vajadzēja izrādīt bruņotu pretestību savas valsts okupācijai. Tas neradītu diskusijas par Latvijas brīvprātīgu pievienošanos PSRS vai aneksiju, vai okupāciju.

3. Annenieša Ādolfa Čerbikova atmiņas par dalību karā dod reālu priekšstatu par tā laika notikumiem un daudzu Latvijas karavīru likteņiem. Tās ir godīga cilvēka atmiņas, bez propagandas.

4. Daudzi latvieši bija spiesti cīnīties svešu armiju sastāvā. Dažreiz pat tuvi radi cīnījās pretējās frontes pusēs. Tomēr parasto cilvēku starpā tas neizsauca naidu, lai gan kā karavīri viņi bija cīnījušies dažādās armijās.

 

Secinājumi par dzīvi Sibīrijā

1. Dzīve Sibīrijā bija izdzīvošanas tests daudziem Latvijas iedzīvotājiem un pirmkārt ģimenēm.

2. Tas saliedēja gan atsevišķas ģimenes, gan latviešu un pārējo Baltijas valstu kopienu. Izveidojās labi un draudzīgi kontakti ar vietējiem iedzīvotājiem, kas pamatā bija pirms II pasaules kara represētie. Starp viņiem bija daudz ukraiņu.

3. Pateicoties manu vecāku lielajai izdzīvošanas spējai, mūsu ģimene atgriezās Latvijā. Nevar sadalīt, kurš vairāk palīdzēja izdzīvot - tēvs vai māte, vai vecākās māsas, kas arī strādāja tāpat kā pieaugušie. Mēs visi bijām vienoti, un tas ļāva izdzīvot. Tas ir svarīgi visos laikos, arī maniem bērniem un mazbērniem.

4. Mums veidojās sava pasaules uztvere, savi priekšstati par to, kas ir labi un kas ir slikti. Piemēram, Sibīrijā mēs uzskatījām, ka īstam vīrietim (zēnam) jāspēj sevi aizstāvēt, ja vajag, izmantojot ieročus. Zēniem tas bija paštaisīts duncis. Mēs, bērni, atgriežoties Latvijā, varējām mainīties, pārvērtēt jēdzienus, dzīves prioritātes un labāk saprast Latvijā pieņemtās vērtības - kas ir labi un kas ir slikti. Daži pieaugušie to nespēja un gāja bojā.

5. Dažus cilvēkus Sibīrija sakropļoja, bet daudzus norūdīja. Es domāju, man tā bija laba dzīves skola, vismaz pamatskola, kas mani norūdīja gan fiziski, gan psiholoģiski. Es citādāk skatījos uz ģimeni un, pirmkārt, saviem vecākiem. Mani vecāki kļuva un ir cilvēki, kurus es cienu un patiesi mīlēju, un mīlu. Es lepojos ar viņiem un sapņoju kaut nedaudz būt līdzīgs viņiem savu bērnu acīs.

 

Secinājumi pēc atgriešanās no Sibīrijas un skolas gadiem

1. Beidzot es ieraudzīju mūsu Tēvzemi ar savām acīm. Tā bija bērzu birzs, manas dzimtas mājas vieta un kapi, kur bija apglabāts mans vectēvs, vecāmāte, tuvākie radi Ķinci. Vēlāk jau tur tika apbedīti mans tēvs, māte un māsa ar vīru.

2. Mums un man personīgi nācās mainīt savas dzīves vidi, mainīt uzskatus, kas ir labi un kas ir slikti. Es iepazinu nosacīti normālo, PSRS laiku, civilizētu cilvēku dzīvi. Dzīves līmenis bija daudz labāks nekā Sibīrijā, bet pasaulē viss ātri mainās, un tagad Latvijā dzīves līmenis ir būtiski uzlabojies.

3. Es uzzināju un iepazinu baudu sportot. Sporta skola, sports un fizkultūra man ļoti palīdzēja sakārtot savu dzīvi, mērķtiecīgi darboties, lai sasniegtu plānotos mērķus.

 

 

Secinājumi par karaskolas gadiem

1. Man karaskolas dzīves apstākļi bija tie labākie, ko es biju līdz tam baudījis. Režīms, labi sadzīves apstākļi, paēdis un iespēja mācīties. Ko vairāk vajag? Mācību priekšmeti bija interesanti, jo uzsvars bija uz radioelektroniku, matemātiku un fiziku.

2. Es uzsāku nopietni mācīties. Karaskolas laikā es mācījos tikai teicami. Visas ieskaites un eksāmeni man bija nokārtoti teicami. Es biju vairākās karaskolas izlasēs: krosā, slēpošanā, daudzcīņā un šaušanā.

3. Es ieguvu papildu iemaņas vadīt kolektīvu. Es biju seržants un nodaļas komandieris. Karaskolā kopā ar saviem kolēģiem atrodies 24x7 (24h diennaktī un 7 dienas nedēļā). Tas būtiski atšķiras no cilvēku saskarsmes civilajā dzīvē. Vidusskolā es biju zēnu internāta vecākais.

4. Tas bija laiks, kad no puikas, jaunieša kļuvu par vīrieti ne tikai pēc pases datiem, bet arī psiholoģiski un morāli.

5. Es ieguvu profesiju ar noteiktu darbavietu un nodrošinātu algu.

 

Secinājumi par dienestu Ziemeļu flotes aviācijas pulkā

1.      Tā bija iespēja iepazīt jaunas, modernas tehnoloģijas un to realizāciju aviācijas tehnikā.

2.      Iepazīt cilvēkus, PSRS laika karavīru sadzīvi, dienesta apstākļus. Satikt labus cilvēkus, draugus.

3.      Iemācīties izvirzīt dzīves stratēģiskos mērķus (turpināt izglītību, iestāties militārajā akadēmijā) un uzsākt to sasniegšanu.

4.      Tika izveidota ģimene, kas gāja cauri daudziem dzīves un sadzīves pārbaudījumiem.

 

Secinājumi par mācībām militārajā akadēmijā

1. Manu sapņu izpildes laiks. Es, stājoties akadēmijā, tikai sapņoju tikt tajā, un man likās ļoti tāls jaunais stratēģiskais mērķis - iestāties aspirantūrā un aizstāvēt disertāciju.

2. Guvu pārliecību, ka, godīgi strādājot, var daudz ko sasniegt pat valstī, kur plaukst un ir attīstīta „blatu” sistēma. Ka parasts represētā zemnieka dēls var kļūt par Popova un Ļeņina stipendiātu, uzvarēt PSRS studentu zinātnisko darbu konkursā un absolvēt slavenu PSRS militāro akadēmiju ar zelta medaļu. Šo akadēmiju ir absolvējuši daudzi aviācijas konstruktori, zinātnieki un pirmie kosmonauti.

3. Iemācījos patstāvīgi veikt zinātniskos pētījumus gan teorētiski, gan praktiski. Guvu gandarījumu mācoties, strādājot gudru un labestīgu cilvēku sabiedrībā, kuriem, vērtējot cilvēkus, galvenais kritērijs bija cilvēka vēlme un spējas strādāt, kompetences un devums kopēju mērķu sasniegšanai.

4. Man izdevās pierādīt, ka teicamnieks var būt arī labs sportists. Bieži tiek uzskatīts, ka sportistiem ir laba fiziskā kondīcija, bet, nosacīti sakot, ar „smadzenēm” ir problēmas un arī otrādi - teicamnieki daudz mācās, maz sporto un ar viņu fizisko kondīciju ir problēmas.

5. Labāk sapratu ģimenes vērtības. Sev noteicu jēdzienu - ģimene, mīlestība, aizraušanās, sekss - atšķirību pēc to būtības. Sāku atšķirt cilvēkus, kas, runājot par augsto morāli ģimenēs, melo, izliekas vai daļai no tiem nav pat iespēju citādāk uzvesties. Viņiem vienkārši neinteresē dabiskās vīrieša un sievietes attiecības.

 

Secinājumi par darbu GS akadēmijā

1. Mans vecums bija 32 gadi, aizstāvot doktora disertāciju, un 47 gadi, kad atgriezos un sāku darbu Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA). Tas ir 15 gadu periods, kad man bija vislabākās darba iespējas.

2. Es kļuvu par augstskolas mācībspēku un zinātnieku.

3. Izveidojās ģimene ar četriem bērniem: diviem dēliem un divām meitām. Starp vecāko meitu un jaunāko dēlu bija 19 gadu starpība. Vecākie bērni aktīvi piedalījās jaunāko audzināšanā.

4. Tas bija pārmaiņu laiks. PSRS sabrukums un Latvijas neatkarības atjaunošana. Bija pagājuši 50 gadi, kopš Latvija bija zaudējusi savu neatkarību, tagad tā tika atjaunota, piepildījās manu vecāku un visu Latvijas patriotu sapnis.

 

Secinājumi par sadaļu bērni un mazbērni

1. Jebkura cilvēka dzīves jēga ir veidot ģimeni, pēcnācējus. Vecākus un bērnus neizvēlas. Tie ir tādi, kādi ir. Galvenais ir rast gandarījumu, laimi, prasmi sadzīvot, savstarpēji vienam otru audzinot, papildinot un attīstot.

2. Man ir veicies, jo mani vecāki bija cilvēki, ar kuriem var lepoties mana ģimene. Es lepojos ar saviem bērniem un mazbērniem, es daudz ko mācos no viņiem.

3. Parastā cilvēka nemirstība ir viņa pēcnācējos.

 

KOPSAVILKUMS

 

1. Krēsliņu dzimtaskoks ir pētīts 270 gadu griezumā, sākot no 1748.gada. Šajā grāmatā ir skatīts vēsturiski īss laika posms, bet pietiekoši ilgs vienai dzimtai. Latvijas pirmās neatkarības laiks (1918.-1940.). Tie ir tikai 22 gadi. Tad 50 gadu ilgs laiks, kad Latvija bija svešas varas pakļautībā. Grāmatā ir skatīts parastās latviešu ģimenes dzīves gaitas šo gadu laikā. Kopā tie ir 72 gadi.

2. Grāmatā pētītie Latvijas pastāvēšanas gadi ir ļoti bagāti ar dažādiem notikumiem. Es - politiski represēts no vienkārša lauku zēna kļuvu par ģenerāli. Nodienēju PSRS Bruņotajos spēkos 29 gadus. Mans novadnieks Ādolfs Čerbikovs izgāja kara gaitas vācu bruņoto spēku - leģiona sastāvā. Mēs novadnieki no Annas pagasta bijām draugi. Tāds bija Latvijas daudzu karavīru liktenis.

3. Grāmatā es mēģināju parādīt un pierādīt, ka godīgi cilvēki ar stipru gribasspēku var izdzīvot pat ļoti sarežģītajos dzīves apstākļos un daudz ko dzīvē sasniegt. „Smadzenes” un labas smadzenes ir vajadzīgas visām varām. Pēc Staļina nāves, cilvēks daudz varēja sasniegt arī PSRS laikos. Cilvēkam nevajadzēja obligāti kļūt par noziedznieku, nodevēju, lai sasniegtu panākumus zinātnē, pat karavīra karjerā. Dažreiz cilvēki cenšas attaisnot savu nespēju sasniegt dzīvē augstu mērķi ar politiskās iekārtas negatavajām pusēm. Tā apgrūtināja, bet nebija nepārvarama.

4. Grāmatā notikumi ir aprakstīti atklāti, nemēģinot slēpt autora sliktās vai morāli nosodāmās darbības. Tas ir mēģinājums parādīt, ka darbi var sakrist ar vārdiem. Es pierādīju, ka labs students, kas absolvēja akadēmiju ar zelta medaļu, vienlaicīgi var būt labs sportists. Mans dzīves moto sabiedrības un bērnu priekšā ir „Dariet kā es”.

5. Jebkura cilvēka dzīves jēga ir veidot ģimeni, pēcnācējus. Vecākus un bērnus neizvēlas. Tie ir tādi, kādi ir. Galvenais ir rast gandarījumu, laimi, prasmi sadzīvot, savstarpēji vienam otru audzinot, papildinot un attīstot.

6. Man ir veicies, jo mani vecāki bija cilvēki, ar kuriem var lepoties mana ģimene. Es lepojos ar saviem bērniem un mazbērniem, es daudz ko mācos no viņiem.

7. Parastā cilvēka nemirstība ir viņa pēcnācējos.

 

Nobeigumā. Rakstot grāmatu es zinu, ka mūsdienās cilvēku skaits, kas lasa grāmatas, avīzes. žurnālus samazinās, jo arvien vairāk viņi iegūst informāciju internetā vai savādāk, izmantojot datoru.

Grāmata - tas ir mēģinājums parādīt Latvijas vēsturi caur dažu cilvēku likteņiem. Autoram nav slēptu mērķu rakstot šo grāmatu, kā pelnīt naudu vai veidot karjeru. Esmu sasniedzis savas dzīves galvenos, pašam sev nospraustos, mērķus.

Es atklāti dalos ar savas dzīves pieredzi. Atslēgas vārds ir atklāti. Es necenšos maskēt savas sliktās īpašības, pieļautās kļūdas. Liela daļa materiāla ir manas un citu cilvēku atmiņas, kas var būt neprecīzas, jo tiek rakstīts par seniem notikumiem, kas notika daudzus gadus vai pat gadu desmitus agrāk.

Šajā grāmatā es cenšos izmantot man zināmo faktisko materiālu. Ja notikuma aprakstā ir iesaistītas citas personas, tad cenšos identificēt personu, tikai tā, lai tas nenestu viņai problēmas. Ceru uz lasītāju sapratni.

 

2.GRĀMATA 

 

Gods kalpot Latvijai

 

 

 Otrā grāmata „Gods kalpot Latvijai” ir izdota 2012.gadā.

Skat video: Maklakovs_1380771740.mp4

 

Priekšvārds

 

 

Rakstot šo darbu, man visu laiku bija jautājums par materiālu objektivitāti. Es palaikam centos iekopēt vai ieskenēt kādu dokumentu. Man likās, ka es par daudz atainoju tikai savu personīgo redzējumu, gan manā rīcībā esošos personīgus materiālus, gan arī fotogrāfijas.

Kādā seminārā es satiku profesoru, daudzu grāmatu autoru. Viņš pateica loģisku domu, ka daudzas grāmatas par vēstures jautājumiem ir zināmu faktu un dokumentu atlase un publicēšana. Bieži autori izmanto vienus un tos pašus materiālus, tikai mainot dokumentu secību. Viņa doma bija, ka interesanti ir lasīt autora personīgo notikumu uztveri, bet ne dokumentu salikumu.

Tas mani nedaudz nomierināja un deva ticību savas darbības lietderīgumam. Es centos, pirmkārt, rakstīt par to, kur es biju un kur piedalījos. Otrkārt, ir dažu ziņojumu un rakstu kopijas, kas raksturo manu darbu tajā laikā, un lasītājs var spriest par priekšlikumu vai ierosinājumu kvalitāti. Treškārt, bieži es komentēju kādu notikumu, un tas ir mans viedoklis. Uzskatu, ka jebkuram var būt savs viedoklis par notikumu, un tas var nesakrist ar manējo. Tādēļ manam dzīves uzskatam atbilst Voltēra teiktais: „Es Jums nepiekrītu, bet esmu gatavs ziedot dzīvību par Jūsu viedokļa esamību.”

Gribētos cerēt, ka lasītājiem būs interesanti izlasīt kādu grāmatas sadaļu, speciālistiem iespēja atrast kādu dokumentu, kas nav reģistrēts arhīvos, un uzzināt gan nedaudz vairāk no karavīra – augstākā virsnieka - biogrāfijas, gan viņa personīgo redzējumu, viedokli par Nacionālo bruņoto spēku (NBS) aktualitātēm. Vēsturniekiem, apkopojot vairāku karavīru redzējumus un atmiņas par to laiku un izmantojot arhīvu materiālus, šis darbs palīdzēs veidot objektīvu vēsturi par NBS izveidi un attīstību. Manai paaudzei bija iespēja dzīvot ļoti interesantā un daudzu pārmaiņu laikā: kara beigas, Staļina laiks un Sibīrija, Hruščova laiks un neliels „atkusnis”, Brežņeva laika stagnācija, Gorbačova „perestroika” un, galvenais, Latvijas neatkarība un dalība NATO un ES struktūrās.

Gribu atvainoties visiem tiem, kurus esmu netīši aizskāris, apvainojis vai neprecīzi traktējis notikumus šajā darbā, un arī tiem, kurus es esmu aizmirsis šeit pieminēt. Man dzīvē ir ļoti paveicies gan dzīvot, gan strādāt, gan atpūsties starp labiem cilvēkiem.

Ceru uz sapratni.

Patiesā cieņā Jūsu Kārlis Krēsliņš

2009. gada 28. maijā.

I daļas kopsavilkums

 

Manam neoficiāli piedāvātajam NBS izveides un attīstības dalījumam trijos posmos ir savs loģisks pamatojums. Sākotnēji NBS tika pieminēti tikai uz papīra dažādos politiski stratēģiskos dokumentos kā kara laika struktūra. Tas reāli ir pirmā posma „papīra” NBS izveides un pastāvēšanas laiks. Tad 1994.gadā tika izveidots NBS komandiera amats, iecelts NBS komandieris un izveidots NBS štābs. Tā jau ir pirmā NBS izveides posma „materializētā” sadaļa.

1999.gada NATO augstlīmeņa sanāksmē Vašingtonā tika pieņemta jauna NATO stratēģija (stratēģijas koncepts), piedāvāts NATO kandidātvalstīm Rīcības plāns dalībai NATO (RPDN) vai MAP – angļu versijā.

Loģiski, ka Latvijai un, pirmkārt, NBS, uzsākot šo procedūru, visa uzmanība tika pievērsta gada (RPDN) plānu sagatavošanai un to izpildei. Tas jau ir otrais NBS attīstības posms – NBS sagatavošana dalībai NATO.

Pirmajos Latvijas neatkarības gados tika meklēti struktūru izveides principi. Mēs daudz ko izmantojām no Latvijas pirmās neatkarības laika atzinumiem un pieņēmumiem, bet ne visu. Tas dažreiz radīja konflikta situācijas.

Piemēram, Aizsargu organizācijas struktūra un uzdevumi un Zemessardzes organizatoriskā struktūra un uzdevumi. Armijas komandiera pienākumi un tiesības pirmskara Latvijā un Aizsardzības spēku (AS) komandiera tiesības un pienākumi deviņdesmito gadu sākumā.

Vēlme veidot Aizsardzības ministrijas (AM) struktūru konceptuāli atšķirīgu no PSRS laika AM struktūras radīja normatīvajos aktos ierobežojumus karavīru dienestam Aizsardzības ministrijā. Tas bija pārspīlēti un radīja dažu funkciju dublēšanu AM un NBS štābā un dažreiz savstarpējās sapratnes trūkumu starp šīm struktūrām.

Nacionālā aizsardzības akadēmija (NAA) bija un ir Latvijas karaskolas tradīciju turpinātāja, un mums izveidojās ļoti laba sadarbība ar Latvijas pirmās neatkarības laika karaskolas absolventiem.

 

Secinājumi

 

1. Latvijā veiksmīgi tika veikta izpēte „Kādiem jābūt Latvijas NBS? ” Tika izstrādāti konceptuāli stratēģiska līmeņa dokumenti: Nacionālā drošības, kā arī Valsts aizsardzības koncepcija.

 

2. 1994.gadā tika praktiski izveidoti NBS, NBS komandiera amats, iecelts NBS komandieris un izveidots NBS štābs, kas uzsāka NBS pilnveidošanas praktisko darbu.

 

3. Tika izveidota Nacionālā aizsardzības akadēmija, kas 1992.gadā uzsāka praktiski gatavot virsniekus nākotnes NBS vai to sastāvdaļām: Aizsardzības spēkiem un Robežsardzei, Drošības dienestam, Zemessardzei un dažām Iekšlietu ministrijas struktūrvienībām.

NAA bija izstrādāta ļoti moderna Latvijas Militārās izglītības koncepcija, kas kļuva par pamatu arī pārējo Baltijas valstu militārās izglītības sistēmai. NAA speciālisti palīdzēja veidot nacionālās militārās izglītības iestādes gan Lietuvā, gan Igaunijā un iniciēja kopējās Baltijas Militārās koledžas izveidi.

1992.-1996. gadā NAA bija vadošā militārā izglītības iestāde Baltijas valstīs un atzīta arī Latvijas augstskolu saimē.

 

4. Var atzīmēt galveno pirmā posma problēmu – nebija loģiski pamatotas NBS attīstības plānošanas sistēmas. Plašsaziņas līdzekļu galvenais pārmetums bija, ka Aizsardzības ministrija un NBS paši nezina, cik daudz un kam vajadzīgi finanšu līdzekļi.

NBS komandiera Jura Dalbiņa vadībā tika izstrādāts NBS piecu gadu attīstības plāns, kuru atzinīgi novērtēja Valsts prezidents Guntis Ulmanis, bet MK neiedalīja budžetā attiecīgus resursus, un plāns palika neīstenots. Vajadzēja izveidot plānošanas sistēmu, kas būtu adaptīva iedalītajiem budžeta līdzekļiem.

 

II daļas ievads

 

1999.gadā notika NATO augstlīmeņa apspriede un NATO kandidātvalstīm tika piedāvāts Rīcības plāns dalībai NATO (RPDN) vai MAP angļu versijā. Latvija saņēma uzaicinājumu gatavoties iestāties NATO.

Tajā laikā ne NATO, ne NATO kandidātvalstis īsti pat nezināja, kādam šim plānam ir jābūt. Tas bija visiem nopietnu izaicinājumu laiks. Es jau iepriekš biju nodarbojies ar plānošanu, tādēļ dabīgi, ka aktīvi iesaistījos šajā darbā.

NBS štābā tika pat izveidots speciāls departaments, kura galvenais uzdevums bija gatavot dažādus NBS attīstības plānus. Latvijai vajadzēja izveidot efektīvu, zinātniski pamatotu aizsardzības struktūru plānošanas sistēmu. Tāda sistēma ļauj kontrolēt gan mērķus, ko grib sasniegt, gan plānu nodrošinājumu ar resursiem un galvenais - plānu izpildi. RPDN bija daļa no šādas plānošanas sistēmas.

Vienlaikus vajadzēja veikt militāro draudu un risku analīzi, izstrādāt Valsts aizsardzības koncepciju, Operatīvo koncepciju un Valsts aizsardzības operatīvo plānu. NBS tika gatavoti dalībai NATO, bet vajadzēja arī plānot NBS pašaizsardzības spēju attīstību, jo mēs bijām tikai kandidāti dalībai NATO un mums vajadzēja rūpēties par savas valsts aizsardzību.

NBS bija sarežģīti uzdevumi, no vienas puses, gatavot vienības kolektīvajai aizsardzībai un būt savietojamiem ar NATO valstu vienībām atbilstoši NATO standartiem, bet, no otras puses, mēs gatavojām Valsts aizsardzības sistēmu pēc totālās un teritoriālās aizsardzības principiem. Tas bija Latvijai praktiski neizpildāms vai grūti kvalitatīvi izpildāms uzdevums.

Viena vai otra notikuma apraksts ir subjektīvs. Iespēju robežās cenšos vēstījumam izmantot dokumentus, kas raksturo aprakstāmo situāciju. Mani komentāri ir mans subjektīvais viedoklis.

Daudzi būtiski notikumi, karavīri un svarīgi šī procesa dalībnieki nav pieminēti, jo es rakstu par tām lietām, kurās es personīgi piedalījos. Es vairākkārt esmu aicinājis jebkuru karavīru un, pirmkārt, Ģenerāļu kluba biedrus rakstīt par savu dalību NBS izveidē un attīstībā. Tad būs cerība, ka kaut kas netiek izlaists un tādu atmiņu kopums ļaus vēsturniekiem veidot objektīvu šī laika aprakstu. Es domāju, jebkurš Latvijas pilsonis ir ieinteresēts gan zināt savas valsts pagātni, gan gribēt, lai mūsu pēcnācēji zinātu šo ļoti interesanto un Latvijai izšķirošo dienu notikumus un patiesu mūsu dzīves realitātes ainu.

Liels uzsvars tiek likts uz dažādām izmeklēšanām un iekšējiem konfliktiem. Tas daļēji ir darīts apzināti, jo, pirmkārt, tā tas notiek mūsu reālajā dzīvē, otrkārt, tas liek aizdomāties par mūsu limitēto resursu nelietderīgo izmantošanu. Tas kļūst sevišķi aktuāli krīzes apstākļos, kad tiek veikts kādas struktūras audits. Treškārt, tas ir raksturīgi gan NBS, gan ministrijas, gan valsts līmenī. Kopumā tas ved uz atbildes meklēšanu filozofiskam jautājumam „Kas ir labi un kas ir slikti?”

 

II daļas kopsavilkums

 

Pirmkārt, galvenais padarītais darbs, kas ļāva veiksmīgi iziet NATO iestāšanās procedūras, bija mūsdienīgas NBS plānošanas sistēmas izveide. Es domāju, gan karavīriem veterāniem, gan Latvijas iedzīvotājiem ir atmiņā plašsaziņas līdzekļu pamatotā kritika par AM un NBS loģiski pamatotu attīstības plānu trūkumu pirmajos NBS izveides gados - līdz 1999.gadam.

Otrkārt, 1999.gadā man tika uzticēts izveidot un vadīt Stratēģiskās plānošanas un politikas (J-5) departamentu. Tika izveidots departaments, kura sastāvā bija tikai daži cilvēki, un mēs dažu mēnešu laikā izveidojām plānošanas sistēmu. 2000.gada 11.jūlijā MK apstiprināja mūsu piedāvāto NBS ilgtermiņa (12 gadu) attīstības plānu - DOK-1, kuru vajadzēja katrus četrus gadus atjaunot, pārstrādāt, bet, par nožēlu, tas līdz 2009.gadam nebija izdarīts.

Treškārt, Latvija uzsāka ikgadēja Rīcības plāna dalībai NATO (RPDN) izstrādi un izpildi. NBS bija atbildīgi par RPDN otrās sadaļas izstrādi un izpildi. Tikai vienas nodaļas, bet reāli tas bija ~80% no visiem plānā paredzētajiem pasākumiem, un NBS veiksmīgi gan plānoja, gan pildīja savus plānus. Kontroli veica NATO pārstāvji. Karavīri var lepoties ar savu devumu Latvijas iestājai NATO, jo RPDN un tā izpilde ir reāls devums, bet pārējais ir atsevišķu cilvēku ambīcijas un emocijas.

NBS ir visiem zināms paradokss, kad, no vienas puses, ir daudz karavīru un bieži viņiem nākas meklēt dienesta vietu, bet, no otras puses, trūkst karavīru, kas spētu kvalitatīvi pildīt noteiktus uzdevumus. Piemēram, kad vajadzēja atrast pirmā vai otrā kājnieku bataljona komandieru kandidātus, tad no daudzajiem ZS bataljona komandieriem neatradās vajadzīgās kvalifikācijas virsnieku. Problēma ir kvalificēta personāla trūkumā.

Ceturtkārt, iestāšanās NATO bija valsts stratēģiskais mērķis, un tas tika izpildīts. NBS bija izveidota moderna plānošanas sistēma. NBS attīstība neapstājās, un vajag turpināt zinātniski pamatotu NBS attīstības un kopā ar NATO transformācijas plānu izstrādi un īstenošanu.

Moderna plānošanas sistēma ir nepieciešams, bet ne pietiekams nosacījums NBS pamatotai attīstībai un transformācijai, jo ir vajadzīgs atbilstošs personāls. Nosacīti to var salīdzināt ar labas mašīnas (plānošanas sistēmas) izmantošanu. Kādu laiku cilvēks, kas neprot vai slikti prot braukt, var pa taisnu un labu ceļu nobraukt, bet pagriezienā radīsies problēmas un, ja ceļš būs bedrains – sarežģīts (ekonomiskā krīze), tad bez mākas braukt tālu netiks.

Tā notika arī ar Latvijas militārās izglītības sistēmu, kas bija izveidota ļoti mūsdienīga, bet tad, kā atzina Saeimas komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš un NBS komandieris Juris Maklakovs^[1], tā „iebrauca grāvī”, un tagad NAA vajag veidot un akreditēt gan bakalaura, gan maģistra studiju programmas.

Piektkārt, es domāju, kopumā beidzās dažādu interešu vai piederības grupu un grupējumu savstarpējā cīņa NBS štābā, kaut gan daži „entuziasti” kādu aprunāt vai palaist baumas palika. Vienlaikus aizsardzības sistēmā kopumā tika tērēti lieli gan laika, gan cilvēku resursi dažādu nelietderīgu izmeklēšanu veikšanai. Kontrole ir vajadzīga, bet centieni kādu sodīt, speciāli organizējot pārbaudes vai dienesta izmeklēšanas un gatavojot tendenciozus izmeklēšanas atzinumus, grauj pārbaudes un kontroles sistēmas mērķus un autoritāti.

 

Secinājums. Gan Aizsardzības spēku (Dainis Turlais), gan Zemessardzes (Ģirts Valdis Kristovskis), gan Nacionālās aizsardzības akadēmijas (Valdis Matīss) izveidē bija līderi un spēcīgas personas, kas kopā ar saviem domubiedriem veidoja darbotiesspējīgas struktūras. Daudziem izveides un attīstības teorētiskajiem jautājumiem tika veikta izpēte un gatavotas atbildes Aizsardzības zinātņu centrā (Kārlis Krēsliņš). Tad tika izveidoti NBS. Bija izveidota struktūra - Plānošanas un politikas (J-5) departaments, un bija karavīri, kas spēja pārņemt stafeti un sagatavot NBS iestāšanos NATO.

 

Latvija 2004. gadā kļuva par NATO un ES dalībvalsti. Gan NATO, gan Eiropas Savienībā ir izdarīti līdzīgi secinājumi: pirmkārt, kara draudi Eiropā ir novērsti. Otrkārt, neviena atsevišķa valsts nespēj pati saviem spēkiem risināt mūsdienu sarežģītās problēmas drošības jomā. Treškārt, krīzes pārvaldīšanas sistēmas izveide un pilnveidošana kļuvusi par galveno šo organizāciju mērķi.

ASV pārstāvji 2006. gada maijā NAA organizēja starptautisku semināru “Aizsardzības sistēmas restrukturizācija”, kurā tika meklētas atbildes uz jautājumiem:

w  Kāda valsts budžeta procentuālā daļa būtu jāpiešķir valsts drošībai;

w  Kā valdība plāno nodarbināt bruņotos spēkus valsts aizsardzībai;

w  Kā valdība sadalīs atbildību starp trim “drošības sektora” elementiem:

w  Bruņotie spēki,

w Policija,

w Izlūkošanas organizācijas.

Pēc manām domām, ir divas galvenās problēmas. Pirmkārt, lielvalstis ir veidojušas savus BS globālajam karam. Lielvalstīs ir tradicionālā bruņojuma ražotnes un attiecīgi atbalsts visās valsts struktūrās. Dažādās valstīs uz šo problēmu raugās dažādi. Divi citāti^[2]:

1. “Ģeniāla stratēģiskā ideja: ja jums ir armija, kas nav derīga lokālajam karam, kura var karot tikai globāli, TaD nevajag pārveidot armiju, vajag pārveidot karu.” Tas bija teikts sakarā ar militāro konfliktu Gruzijā, bet to varēja pateikt arī sakarā ar notikumiem Čečenijā vai PSRS BS darbību Afganistānā.

1. ASV ģenerāļa atzinums: civilizētas valsts armija nevar uzvarēt partizānu karā tik ilgi, kamēr tā ir civilizēta.

Ne ANO, ne NATO, ne ES, ne arī atsevišķas valstis neprot un nezina, kā risināt daudzus nelielus reģionālos konfliktus vai problēmas. Tam pamatā ir valstu savstarpēja neuzticība. Pirms 2009. gada 3., 4. aprīļa NATO augstlīmeņa sanāksmes NATO Transformācijas štāba vadībā tika intensīvi modelēta pasaules kompleksā nākotne, par atskaites punktu izvēloties 2030. gadu.

Galvenie jautājumi, uz kuriem tika meklētas atbildes, bija – kāda būs kompleksā pasaule un NATO vieta kompleksās pasaules drošības sistēmā. Vienlaikus katrai NATO valstij un arī Latvijai ir jānosaka NBS vieta valsts drošības sistēmā. Tas būtu loģisks pamats Valsts militārās stratēģijas veidošanā, kas savukārt noteiktu NBS galvenos uzdevumus.

NBS plānotāji tad var zinātniski pamatoti veikt šo uzdevumu izpildei nepieciešamās efektīvās NBS struktūras izstrādi un transformācijas plānu izveidi. Tas būtu loģiski.

Šajā sadaļā es gribu pastāstīt par savām aktivitātēm pēc 2005. gada un par to, kas ir darīts NBS transformācijas jomā un galvenokārt manas personīgās aktivitātes šajā jomā.

 

 

 

 

III daļas kopsavilkums

 

Pēc sekmīgas Latvijas iestāšanās NATO vajadzēja intensīvi izstrādāt NBS transformācijas jautājumus. Tas bija laiks, kad dzīve un nākotne rādījās rožainās krāsās. Aizsardzības ministrijas un NBS budžets strauji pieauga. AM darbinieku vidējie ienākumi mēnesī (algas, piemaksas, prēmijas), 2006.gadā bija Ls 1465^[3], un 2007.gada pirmajā pusē Ls 1640. To lielums nebija stingri saistīts ar padarīto darbu un darba kvalitāti, bet bija atkarīgs no augstāka priekšnieka lēmuma. Tas neradīja motivāciju labam un radošam darbam. Tā nebija visās ministrijās, jo, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijā šie skaitļi bija atbilstoši Ls 697 un Ls 785 - divas reizes mazāki. NBS karavīri saņēma mazāk, bet šī perioda beigās arī viņu algas palielinājās.

Netika pārstrādāts NBS 12 gadu ilgtermiņa attīstības plāns DOK-1. Atbilstoši Latvijas plānošanas sistēmas prezentācijai 2003.gada RPDN (sk. 216.lpp.) DOK-1 vajadzēja pārstrādāt sākotnēji 2004.gadā - pēc iestāšanās NATO un tad 2008.gadā. Tas nav ne reizi pārstrādāts, kopš to pieņēma MK 2000.gada 11.jūlijā. Aizsardzības sistēmā bija iestājusies stagnācija.

Karavīri pildīja savus pašreizējos uzdevumus: trenējās, mācījās, gatavojās starptautiskajām misijām un piedalījās tajās, bet nebija loģiski pamatota redzējuma par NBS vietu Latvijas drošības sistēmā, par NBS attīstību un nākotni. Tas bija svarīgi, plānojot NBS transformāciju un aizsardzības sistēmas restrukturizāciju un optimizāciju kopumā.

Pēc Mācību vadības pavēlniecības (MVP) neveiksmīga mēģinājuma reģistrēt militāro zinātni Latvijas Zinātņu reģistrā, es iesaistījos šajā procesā un, saņemot atbalstu no saviem kolēģiem dažādās Zinātnes padomēs, tika panākts pozitīvs rezultāts. Tika piedāvāti varianti sakārtot un uzlabot darbu gan militārās izglītības, gan militārās zinātnes jomā. Tas izdevās tikai daļēji. Kopumā 2005.-2008. bija zaudētie gadi labu ideju īstenošanai.

 

Sākotnēji nebija plānots rakstīt atsevišķi šo sadaļu, jo grāmatas projekts tika sagatavots 2009.gada maijā un iesniegts “Tēvijas Sarga” redakcijā darba koriģēšanai un izdošanai. Darba izdošana bija ieplānota 2009.gada redakcijas budžetā, un tam bija mutisks Ģenerāļa kluba biedru atbalsts.

NAA vadība 2009.gada 31.jūlijā saņēma “Tēvijas Sarga” redakcijas vēstuli Nr.11-03/417, kur, pamatojoties uz Aizsardzības ministrijas Krīzes vadības departamenta direktora – politiskā direktora Jāņa Garisona 2009.gada 29.jūlija vēstuli Nr. MV-N/2594 par grāmatas „Nacionālo bruņoto spēku izveide un attīstība” izdošanu, bija ziņots, ka grāmatu nebūs iespējams sagatavot un izdot ar v/a „Tēvijas sargs” resursiem un budžeta līdzekļiem.

Jānis Garisons atzīmē: „Iepazīstoties ar grāmatas saturu, AM ir konstatējusi, ka tajā iekļautā informācija neatbilst šā brīža sabiedrības informēšanas prioritātēm, kā arī manuskripts vairāk atbilst autobiogrāfijai un nepretendē uz objektīvu AM un Nacionālo bruņoto spēku darbības atspoguļojumu.” Papildus tiek atzīmēts, ka autoram saskaņā ar Informācijas atklātības likumu ir nepieciešams saņemt iestāžu, kuru iekšējie dokumenti iekļauti grāmatā, atļauju tos izmantot publicēšanai un no grāmatas manuskripta būtu nepieciešams izņemt arī dokumentu (tabulu 216.lpp.), kas ir kvalificēts kā ierobežotas pieejamības informācija.

Man tas nebija pārsteigums. Es, pirmkārt, vairākkārt biju atzīmējis, ka tas ir autora subjektīvs redzējums par NBS izveidi un transformāciju, ka autors raksta tikai par to un tiem notikumiem, kuros pats piedalījies. Otrkārt, 2009.gadā tiek atzīmēta gan NAA, gan NBS kopumā 90. gadadiena un, pirmkārt, karavīri, un ne tikai karavīri, ir izteikuši interesi par tādu grāmatu, tādēļ lasītājs var novērtēt, vai grāmatā iekļautā informācija atbilst šā brīža sabiedrības informēšanas prioritātēm. Treškārt, grāmatā izmantotie dokumenti ir ņemti vai no visiem pieejamiem materiāliem NAA lasītavā, vai nu no mana personīgā arhīva. Ceturtkārt, 216.lpp. ir parādīta plānošanas dokumentu hierarhija, kuru 2003.gadā ierakstījām Latvijas RPDN-2003 un iesniedzām NATO. Tāda shēma tika prezentēta LRVA biedriem 2009.gada sākumā (sk.531.lpp.) kā atklāts dokuments, bet shēmā bija mainīti, pēc manām domām, kļūdaini, dokumentu pārskatīšanas termiņi. Tas pēc shēmas būtības, bet ir formālā puse - Informācijas atklātības likums, kurā teikts:

5.pants. Ierobežotas pieejamības informācija www.likumi.lv/doc.php?id=50601

(4) Informācijas autors vai iestādes vadītājs ierobežotas pieejamības statusu informācijai nosaka uz laiku, kas nav ilgāks par vienu gadu. Informācijas autors vai iestādes vadītājs var lemt par jauna termiņa noteikšanu, kā arī par šā statusa atcelšanu pirms noteiktā termiņa izbeigšanās. Ja beidzies termiņš, uz kādu informācijai noteikts ierobežotas pieejamības statuss, vai ja ierobežotas pieejamības statuss ir atcelts pirms likumā noteiktā termiņa, šāda informācija kļūst par vispārpieejamu informāciju.

Man tika ieteikts būtiski pārstrādāt šo materiālu un sagatavot atsevišķi materiālu dažādām lasītāju grupām. Es daļēji tam piekritu, bet man ieteica iedot materiālu izlasīt un izvērtēt neitrālam lasītājam, bet kam ir zināšanas grāmatu rakstīšanas jomā.

Viens citāts no atsauksmes „Juusu graamata VEEL nav izdota..., bet tai pienaaks laiks, ticiet man jau tagad TAA ir AR LIELU VEERTIIBU!” Tas man dod papildu morālo stimulu nemest prom materiālu, bet saglabāt, papildināt un uzlabot. Bieži cilvēkam galvenais ir morālais atbalsts. Es rakstīju grāmatu ne jau peļņas dēļ, bet redzot, ka gan dažas institūcijas, gan notikumi, gan atsevišķi cilvēki tiek aizmirsti. Piemēram, bukletā „NBS 10. gadadiena” ir minētas dažādas institūcijas, ieskaitot Sporta klubu, bet aizmirsta NAA utt. Tas bija materiālu sagatavošanas iemesls un papildus NBS un NAA 90. gadadiena.

Daudzi cilvēki, un, pirmkārt, karavīri, ar lielām cerībām sagaidīja 2009.gada NATO 60. gadadienai veltīto sanāksmi (Samitu), kur sākotnēji bija plānots izskatīt un pieņemt Kompleksās pasaules attīstības pieņēmumu un uz tā bāzētu NATO jaunās stratēģijas konceptu. Tas būtu loģisks pamats NATO valstu Nacionālo militāro stratēģiju pārstrādei. Pagaidām atklāts ir palicis jautājums par NATO lomu un vietu pasaules drošības sistēmā. Tas ir iemesls tam, ka šajā sadaļā diezgan daudz ir materiālu, kas mazāk attiecas uz NBS vēsturi, bet vairāk uz NATO iespējamo lomu pasaules drošības sistēmā, kā arī NBS uzdevumu un iespējamās vietas noteikšanai Latvijas drošības sistēmā.

Pasaulē un Latvijā 2009.gadā ir krīze, kas skar arī aizsardzības sistēmu kopumā un, pirmkārt, NBS. Autors aktīvi piedalās gan aizsardzības sistēmas restrukturizācijas pasākumos, izsaka savu viedokli un piedāvājumus gan aizsardzības, gan NBS struktūras optimizēšanai. Daži materiāli ir ievietoti šajā daļā. Atsevišķi var atzīmēt Ģenerāļu kluba biedru piedāvāto gan Latvijas, gan NBS nākotnes redzējumu, kur materiāls balstās daļēji uz autoru prognozēm. Galvenais vērtētājs būs lasītājs, un viņa vērtējums ir galīgs un nepārsūdzams.

 

IV daļas kopsavilkums

 

Šī grāmata ir viena karavīra subjektīvs redzējums gan par NBS izveidi, gan attīstību, bet galvenā uzmanība ir veltīta NBS transformācijas jautājumiem.

Tagad pasaulē ir ekonomiskā krīze, kas ļoti stipri skārusi Latviju un tās NBS. Šajā situācijā darbā tiek diezgan detalizēti parādītas AZPC aktivitātes beidzamajos gados, uzsvaru liekot uz 2009. gada pirmajiem mēnešiem.

Es personīgi dažādos veidos centos un cenšos vērst gan AM un NBS vadības, gan Latvijas sabiedrības uzmanību uz nepieciešamību precīzi noteikt NBS vietu valsts drošības struktūrās un no tā izrietošos NBS uzdevumus.

Gan Latvijas vadība, gan plašsaziņas līdzekļi daudz runā par nepieciešamību restrukturizēt valsts pārvaldes sistēmu, un daudzi eksperti loģiski un pareizi rekomendē sākumā noteikt struktūru stratēģiskos mērķus. Tas attiecas gan uz aizsardzības sistēmu kopumā, gan konkrēti NBS.

Darba grupa veic NBS struktūras optimizēšanu, bet diemžēl nav informācijas par plānošanas vai struktūras optimizācijas pieņēmumiem un sākuma datiem. Bažas rada izskanējusī informācija par NBS dalības samazināšanu kolektīvajos aizsardzības spēkos un vienlaikus jaunais ZS likuma projekts, kas paredz vairāk militarizēt ZS un tuvināt to NBS. Tas radīs problēmas, pirmkārt, ZS izmantot policejisku funkciju veikšanai, bet tas kļūst ļoti aktuāli Latvijā; otrkārt, tas rada dublēšanu vienību sagatavošanā dalībai kolektīvajos aizsardzības spēkos gan SZS, gan ZS. Dublēšana nerada racionālu resursu izmantošanu, kas ir svarīgi krīzes apstākļos.

Vajadzētu gan par drošības, gan militārās stratēģijas jautājumiem diskutēt sabiedrībā. Piemēram, Zemessardzes jaunais likuma projekts tiek gatavots bez apspriešanas starp zemessargiem, NBS karavīriem un Latvijas sabiedrībā. Zemessargu jeb ārrindas zemessargu, kā tos sauca agrāk, viedoklis var atšķirties no ZS vadības aktīvā dienesta karavīru viedokļa, kas parasti pārstāv ZS daudzās sanāksmēs, darba grupās un pasākumos.

Es piedāvāju ĢK biedriem izklāstīt gan savu redzējumu, gan ieteikt risinājumus aizsardzības sistēmas un NBS aktualitātēm. Pats es to izdarīju, un lasītājs var izvērtēt priekšlikumu kvalitāti. Vēsture dos savu vērtējumu dažādu personu gan izdarītiem, gan neizdarītiem darbiem.

 

Ceru uz sapratni.

Patiesā cieņā Jūsu Kārlis Krēsliņš

2009. gada 18. jūnijā

 

Tas varētu būt uz grāmatas aizmugures vāka

 

Šajā grāmatā autors ir realizējis savu priekšlikumu Ģenerāļu kluba biedriem un visiem gan aktīvā, gan rezerves dienesta NBS karavīriem rakstīt savas atmiņas par to, kur viņi bija, ko darīja NBS izveides un pilnveidošanas procesā. Vienlaikus mazāk rakstīt par to, ko ir lasījis par tā laika notikumiem, bet kuros pats nav piedalījies.

Grāmatā ir faktiskais materiāls: ieskenēti daži dokumenti, dažādu vēstuļu, rakstu un ziņojumu kopijas, fotogrāfijas no autora personīgā arhīva un nedaudz informācijas par pašu autoru, kas, gan kā NAA prorektors, rektors, gan NBS štāba priekšnieks un tagad NAA profesors, ir aktīvs, grāmatā minēto notikumu dalībnieks. Diezgan neparasts grāmatā ir vēsturisko notikumu, materiāls gan par pasaules, gan Latvijas un galvenokārt NBS nākotni autora redzējumā.

Autors dod savu notikumu redzējumu, tos komentējot, un lasītājam rodas iespēja labāk izprast it kā zināmus notikumus mūsu NBS izveidē un attīstībā. Vienlaikus lasītājs var nedaudz iepazīties gan ar neoficiālo karavīru dzīves pusi, gan arī atrast akadēmiska veida materiālus.

Grāmata dod iespēju labāk saprast, kas ir kas militārajā jomā un noteiktajā laika posmā. Autors izsaka savu viedokli atklāti, cenšoties nevienu neapvainot, bet uzmanīgs lasītājs pats spēs izdarīt savus secinājumus un tālākie notikumi parādīs autora spējas pareizi prognozēt NBS nākotni.

 

Iepriekš lasītājs varēja iepazīties ar grāmatas darba versijas fragmentiem. Es uzrakstīju 2009.gada grāmatas tapšanas problēmas, nefiltrētas un ne visai literārus savus secinājumus par grāmatas sadaļām. Grāmatas saturs tika pilnveidots, redaktora to rediģēja un 2012.gadā grāmata tika izdota. Ar tās elektronisko versiju var iepazīties manā mājas lapā http://www.kreslins.lv/article/lv/mana-gramata-gods-kalpot-latvijai

 

3.GRĀMATA 

 

No ģenerāļa līdz Saeimas deputātam 

 

 

Trešā grāmata „No ģenerāļa līdz Saeimas deputātam”. Grāmatai tiek atlasīts un gatavots materiāls. Izmantojot personīgo dienasgrāmatu, tiek veidota sadaļa „Karavīra dzīves neoficiālā sadaļa.” Tiek analizēts un gatavots materiāls sadaļai „Saeimas deputāta darba subjektīvais atspoguļojums.”

Trešās grāmatas satura vēl nav, nav, ko komentēt, jo tas vēl top. Kad būs grāmatas darba variants, es savus lasītājus ar to iepazīstināšu. Plānoju, kā parasti, par notikumiem rakstīt atklāti. Domāju, daudziem varbūt tas būs neierasts redzējums par notikumu aizklāto vai neoficiālo daļu.

Kādreiz esmu domājis par izteiksmes brīvību. Visiem ir daudzi un dažādi ierobežojumi. Pilnīgi brīvs no ierobežojumiem var būt tikai uz nāvi notiesāts cilvēks, ja viņš netic pēcnāves dzīvei un viņam cilvēku viedoklis pēc viņa nāves ir mazsvarīgi.

Man bērni ir izauguši, patstāvīgi, un man maz rūp karjera vai nauda. Tas noteikti dod lielāku brīvību domās, runās un rakstos. Pacentīšos būt maksimāli atklāts ar lasītājiem.