Šis raksts nebija plānots, bet sakarā ar diskusijām, kas raisījās konferences laikā, nolēmu izteikt savu viedokli par centrālo konferences jautājumu: migrantu un bēgļu problēmu. 

Dabīgi, kad labie, gaišie cilvēki grib, lai visā pasaulē visiem būtu labi. Tas atgādina komunisma idejas: no katra par spējām un katram pēc vajadzībām. Domāju, ka sen jau pasaule pārliecinājās par šo ideju realizācijas neiespējamību. Tagad gan dažu ES politiķu runās izskan līdzīgas idejas, tikai izmantojot mūsdienu liberālisma ideju iepakojumu.

Ģimene. Vai ģimenē mums izdodas nodrošināt vienādas iespējas kaut ko sasniegt? Labās ģimenēs – jā. Vai izdodas nodrošināt visiem vienādu labklājības līmeni? Parasti – nē. Kas labāk strādā, kam lielāks talants, kam lielāka veiksme parasti dzīvo labāk. Palīdz viens otram – jā, bet ne vienmēr. 

Valstī. Ir dažādi reģioni ar dažādām iespējām cilvēkiem veidot savu labklājību. Valsts cenšas uzturēt vismaz vienādu drošības līmeni valstī un daļēji izlīdzināt labklājības līmeni visā valstī (visos reģionos). Tas izdodas ne visām valstīm un parasti tikai daļēji. Piemēram, Latvijā Rīga un Latgale. Vācijā tās austrumu un rietumu sadaļas. ASV kopējais labklājības līmenis ir ļoti labs, bet labklājības līmenis štatos atšķiras. Drošības līmenis valstīs ir nodrošināts vienādā līmenī. 

ES. Labklājības līmenis dažādās valstīs būtiski atšķiras. ES ir dažādi fondi un tiek veiktas dažādas aktivitātes gan ES, gan atsevišķu valstu līmenī, lai mazinātu dažādu reģionu un valstu atšķirību labklājības līmeņus. Vai ir sasniegti apmierinoši rezultāti? Nē. Mēs virzāmies pareizajā virzienā, bet pagaidām esam procesā. Drošības līmenis visās ES valstīs ir nodrošināts vismaz aptuveni vienādā līmenī. 

Jēdziens bēgļi būtu jāprecizē. Ir emigranti, kas meklē labāko dzīvi: labklājību un drošību. Tas ir dabīgi un saprotami, bet tas ir katrs valsts lēmums pieņemt vai nepieņemt emigrantus, kas nāk ne no ES valstīm. Dabiski ir bēgļi, kad kāda valsts tiek okupēta. Kā tas bija II pasaules kara laikā. 

Tagad okupēt neatkarīgas ANO atzītas valsts nebūtu, pieļaujams, kaut gan dažas teritorijas tiek okupētas un tad bēgļi var būt. Bet kamēr pastāv vismaz daļa neokupētas valsts, tad okupēto teritoriju iedzīvotāji, pirmkārt, bēg būtu jāpārvietojas uz savas valsts atlikušo daļu. Piemērs, situācija Gruzija, Ukrainā utt. 

Sakaujas ģimenē, sauc palīgā policiju. Civilie nemieri valstī. Tos slāpē Iekšlietu ministrijas personāls. Iesaistīt NBS ir ļoti ierobežotas iespējas, piemērs, pieminekļa pārvietošana Tallinā vai janvāra nekārtības Rīgā, kad NBS neizmantoja. 

Sarežģītāk ir ar vardarbīgu varas maiņu valstī. Loģiski, ka savas valsts likteni lemj tās iedzīvotāji. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, jāminimizē slēptā un atklātā citu valstu iejaukšanās šajā procesā. Cilvēki, kas negrib risināt savas valsts problēmas un dodas uz citām valstīm ir emigranti, bet ne bēgļi. 

Secinājums. Vai varam mēģināt izlīdzināt labklājības līmenī visā pasaulē? Nē. Tā ir atbilde uz migrantu pieņemšanas politikas realizāciju. Vai varam nodrošināt vienādu drošības līmeni pasaulē? Nē. Bet to vajag censties nodrošināt, vismaz sākot no elementārā – dzīvības saglabāšanas līmeņa. Jā.Tas būtu viens no galvenajiem ANO uzdevumiem. Valstīm ir jāvienojas par tādu pasākumu procedūrām un resursiem. Piemēram, ja panāktu vienošanos, NATO varētu pildīt ANO spēka struktūras uzdevumus, kas, pirmkārt, slāpētu militāros konfliktus un ieviestu mieru dažādos pasaules reģionos.

12 Saeimas deputāts Kārlis Krēsliņš

04.09.2016.