Jaunākās ziņas

`13. Saeimas vēlēšanas (Mans subjektīvais viedoklis)

  Pirmkārt, KF plašsaziņas līdzekļu Baltijas valstu kritika bija, ir un būs, bet mani pārsteidza Latvijas plašsaziņas līdzekļu tik liela, stipra un bieži neobjektīva…

Lasīt tālāk

Aptaujas

Vai atbalstāt Valsts prezidenta priekšlikumus?

Balsot

Pie Limbažu muzeja barikāžu atceres ugunskurs vieno paaudzes

Autors: Raksts laikrakstā "Auseklis"

Janvāris ir laiks, kad atceramies 1991. gada barikāžu notikumus. Otrdien šādu atceres pasākumu rīkoja Limbažu muzejs. Uz to bija ieradušies gan skolēni no novada ģimnāzijas un 3. vidusskolas, gan paši barikāžu dalībnieki, arī ciemiņš – Saeimas deputāts, ģenerālis Kārlis Krēsliņš. Pirms tikšanās ļaudis pulciņos tērzēja, aplūkoja Limbažu mākslas skolas audzēkņu darbus, veltītus barikādēm, omulīgu noskaņu muzicējot radīja kapela Ieviņa.

Sanākušos cilvēkus vispirms uzrunāja muzeja direktors Jānis Ulmis, atceroties, cik aktīvi 1991. gada janvārī limbažnieki un arī rajona ļaudis devās sargāt Rīgu. To atbalstīja arī uzņēmumu, kolhozu un padomju saimniecību vadītāji. – Galvenais toreiz bija parādīt, ka latviešu tauta ir vienota un vēlas atbrīvoties no padomju varas, atgūt neatkarīgu valsti. Un tas arī izdevās.  

 

            Tā kā barikāžu laiks saistās ar ugunskuriem, Limbažu muzeja pedagoģe Sarmīte Vilde, kura vadīja šo pasākumu, aicināja skolēnus arī pilskalnā sakraut ugunskuru. – Mēs šodien vēlamies vienot paaudzes, tāpēc gribam, lai to lāpu, ko tagad iedegs kāds no barikāžu sargiem, tālāk pārņem skolēni. Lāpu no limbažnieka Jāņa Brieža rokām saņēma 3. vidusskolas vienpadsmitklasnieks Ervīns Lels un aizdedzināja sakrauto sārtu. Savukārt visi sanākušie bija cieši sadevušies elkoņos. – Ja cilvēki ir vienoti, viņus nevar uzvarēt, –atgādināja S. Vilde. To uzsvēra arī limbažnieku viesis K. Krēsliņš, atceroties paša pieredzēto – gan izsūtījumu Sibīrijā, gan darbu Maskavā un atgriešanos Latvijā. – Baltijas valstis 90. gados parādīja, ka arī mierīgiem līdzekļiem var aizstāvēt brīvību. Toreiz neviens nezināja, kā notikumi PSRS var pagriezties, tāpēc barikāžu aizstāvji pelnījuši vislielāko cieņu. Savukārt jauniešiem viņš novēlēja šajos atmiņu stāstos ieklausīties, tos neaizmirst.

            Pasākumā piedalījās arī pieci joprojām braši vīri – kādreizējie Limbažu miliči: Modris Adlers, Alberts Brazauskis, Varis Romancāns, Ivars Rozenbergs, arī Ojārs Ārstenieks, kura stāstījums par 1991. gada janvārī piedzīvoto bija kā izcila vēstures stunda – faktos precīza, bet vienlaikus emocionāla. – Pēc iekšlietu ministra Važņa pavēles lauku rajonos izveidoja speciālas operatīvās grupas, kas devās uz Rīgu sargāt valstiski nozīmīgus objektus. Jau 20. janvāra rīta pusē uz galvaspilsētu aizbrauca pirmā grupa – Modris Adlers, Andris Dzenis, Jānis Alderis un Ivars Rozenbergs. Vakarā pēc OMON uzbrukuma Iekšlietu ministrijai, kad gāja bojā cilvēki, bija norādījums visiem lauku miličiem, kuri var, doties uz Rīgu. Aizbraucām vēl viena grupa. Limbažu miliči tonakt sargājuši iekšlietu daļu tagadējā Valdemāra ielā, bet nākamās divas naktis, kad pievienojās vēl citi, – telegrāfa ēku Dzirnavu ielā. Sargiem bija pieci automāti un katram – dienesta pistole. – Tobrīd neviens nezinājām, kādi būs turpmākie uzdevumi un kā rīkosies PSRS Iekšlietu ministrija. O. Ārstenieks atzina, ka šos notikumus nav iespējams aizmirst, tie paliks atmiņā uz mūžu. Reizēm skolēni jautājot, kāpēc viņi, tolaik vēl padomju miliči, brauca uz Rīgu. – Mēs bijām kopā ar tautu cīņā par valsts neatkarību.

            Tāpat savās atmiņās par barikāžu laiku dalījās ārste Margrieta Hanis. – Vairāki „Lauktehnikas” vīri man toreiz jautāja, kā viņiem rīkoties – vai doties uz barikādēm. Atbildēju, ka, protams, jādodas uz Rīgu. Pati vienu diennakti biju pie telegrāfa ēkas. Bija neparasta sajūta – pārliecība, lai kas arī notiktu, es tur stāvēšu, jo man šajā vietā ir jābūt. Tie, kuri tagad apgalvo, ka ir vīlušies, diezin vai visu ir īsti pārdomājuši, ko paveicām un ieguvām, – uzsvēra M. Hanis. Arī ārste Vija Strauberga atcerējās, kā nešauboties piekritusi doties uz Rīgu, kad turp dežurēt aicināta kāda ātrās palīdzības brigāde. – Es nevarēju palikt mājās, jo barikādēs jau bija mans dēls, kurš Rīgā studēja, tāpat vīrs kopā ar darbabiedriem aizbrauca. Viņa atcerējās arī to apbrīnojamo atbalstu, kā par barikāžu sargiem gādāja rīdzinieki, nesot viņiem karstu tēju, ēdienu. Limbažu mākslas skolas direktore Indra Laura Lazdiņa tolaik studēja Mākslas akadēmijā, savukārt viņas tēvs strādāja valdībā. – Ministru kabinetā dežurēja Latvijas izlases bobslejisti, bet laukā pie ēkas stāvēja arī mani kursabiedri. Taču mums, meitenēm, teica, lai ejam mājās, jo tā neesot sieviešu lieta. Tad nu mēs ar mammu vārījām zupu un nesām uz barikādēm. Visa Rīga toreiz smaržoja pēc dūmiem, dievnami bija cilvēku pilni, viņi gāja sasildīties. Toreiz tās bija citādākas emocijas, vērtības. Cilvēki arī viens otru ļoti sargāja. Viņa atcerējās arī nedaudz amizantu notikumu, kā nesusi tēvam dokumentus uz valdības ēku. – Sapratu, ka rokās mapi nest nevar, tad nu aptinu papīrus ap kāju. Kad tiku iekšā ministru kabinetā, vilku dokumentus laukā no zābaka. 

Savu vecāku un vecvecāku atmiņas bija pierakstījuši un pasākumā izstāstīja 3. vidusskolas vienpadsmitklasnieki Raivis Tarakanovs, Melānija Gulbe un Toms Luste, arī desmitklasniece Madara Zeidmane. 3. vidusskolas direktora vietniece, vēstures skolotāja Daiga Rudzīte uzsvēra, ka tad, ja skolēni par šiem notikumiem uzzina no saviem tuviniekiem, viņi tos izjūt daudz emocionālāk nekā skatoties TV pārraides vai lasot grāmatās. Tāpēc viņa aicināja jauniešus runāties ar vecvecākiem, vecākiem, arī pierakstīt šos stāstus un nodot muzejam. Tāpat saglabāt šīs atmiņas skubināja S. Vilde. Muzejs šobrīd uzsācis to vākšanu, arī ierakstot un filmējot. Pagaidām nofilmēts Jura Žūriņa un Imanta Šteinberga stāstījums, to jau noskatījušies Limbažu sākumskolas un arī Katvaru internātpamatskolas audzēkņi. Pēc šī pasākuma Vidzemes TV intervēja bijušos miličus. – Gan Vidzemes TV, gan Limbažu televīzijas uzfilmēto pasākuma norisi saglabāsim muzeja fondos, – sacīja S. Vilde.

            Todien izskanēja vien daži atmiņu stāsti, kas atgādināja par 1991. gadu un radīja īpašu noskaņu. To vairoja arī visu kopīgā dziedāšana – gluži kā barikāžu laikā. Tāpat kā toreiz pasākuma dalībnieki ziemas saltumu mazināja ar muzejnieku sarūpētu karstu tēju, maizītēm, arī tikšanās dalībnieki bija atnesuši savu cienastu. – Man prieks, ka pasākums izdevās, taču tas bija tikai pirmais posms. Tagad visu gadu turpināsim vākt atmiņas. Un nākamgad janvārī, domājams, rīkosim plašāku tikšanos. Galvenais – lai jaunā paaudze izprastu šos notikumus, lai viņiem tas būtu nozīmīgi, – uzsvēra S. Vilde.

Lailas PAEGLES

 

Barikāžu atceres pasākuma ugunskuru iededz Limbažu 3. vidusskolas vienpadsmitklasnieks Ervīns Lels

 

Komentāri

Atzīmēti ar * lauki ir obligāti

Vārds: *
E-pasts: *
(Netiks publicēts)
Komentārs: *
Drošības kods
Pārlādēt
Ievadiet drošības kodu: *
 
Pievienot

Atmiņu krātuves

Dienas citāts

Mūsu pagātnes lēmumi veido mūsu tagadni


Imants Ziedonis

Laiki nav svarīgi.Svarīgs ir cilvēks


VIENS DZELŽAINS CITĀTSNO 'DZELZS LĒDIJAS' TEČERES MUTES

Valsts bagātība ne vienmēr balstās uz tās dabas resursiem – tā ir sasniedzama par tad, ja šādu resursu nav vispār. Pats galvenais resurss ir cilvēks. Valstij ir jāizveido pamats, lai varētu uzplaukt talantīgi cilvēki. Vida Press