VAI VAJAG UZLABOT VALSTS PĀRVALDES SISTĒMU?
Ievads. Kā atzīmēja premjerministre (PM) un daudzi eksperti, Latvijā ir mierīga un nosacīti stabila situācija. Tiek veidota jauna valdība, un ir laiks domāt par iespējām pilnveidot valsts pārvaldes sistēmu. Kā raksta Otto Ozols1: Apstiprināts - Latvija bija Eiropas bagātāko un dinamiskāko valstu desmitniekā. Ko tagad?
Jomas, par kurām varētu diskutēt:
Pirmkārt, demokrātiskās valstīs parasti ir četras neatkarīgas varas: likumdošanas vara - Saeima, izpildvara – Ministru kabinets (MK), tiesu vara un plašsaziņas līdzekļi. Vai Koalīcijas padome, kuru vada ministru prezidents un kuras darbībā aktīvi piedalās izpildvaras pārstāvji, un kura nav paredzēta Latvijas Satversmē, ļauj konceptuāli atdalīt likumdošanas varu no izpildvaras?
Militārā terminoloģijā runājot, Saeima pilda Stratēģiskā štāba, bet MK – Operatīvā štāba funkcijas. No tā izriet šo struktūru risināmie uzdevumi.
Otrkārt, darbības loģiskums:
1) Latvijai vajag formulēt savas attīstības mērķi. Vēlams to formulēt īsi - vienā teikumā. Piemēram, Latvija grib kļūt par Baltijas reģiona Šveici.
2) Izveidot valsts līmeņa plānošanas, programmēšanas un budžetēšanas sistēmu (PPBS). Latvijā jau ir dažādi plāni, bet, iespējams, vajadzētu tos pārskatīt un pilnveidot. Piemēram, 1999. gadā man izdevās NBS ieviest tādu sistēmu, kas sastāvēja no DOK-1 - NBS ilgtermiņa (12 gadiem), DOK-2 vidēja termiņa (4 gadiem) un DOK-3 (viena gada) attīstības plāns. Rīcības plāns dalībai NATO (RPDN) pēc struktūras un uzdevumiem sakrita ar DOK-2.
3) Saeima, līdzīgi kā stratēģiskais štābs, nosaka valsts attīstības mērķi(us). Ministru kabinets, līdzīgi kā operatīvais štābs, izstrādā valdības deklarāciju, kas pēc būtības ir vidēja termiņa valsts attīstības plāns. Saeima to apstiprina. Valdība kā izpildvara realizē valdības deklarāciju.
4) Ministru kabinets izstrādā budžeta projektus: valdības deklarācijas realizācijai un konkrēti nākamajam gadam. Saeima tos izvērtē, pielabo un apstiprina. Ministra kabinets izpilda budžetu, atskaitās Saeimai par izpildes gaitu. Ministru kabinets var rosināt savas struktūras un likumdošanas izmaiņas, kas palīdzētu pildīt Saeimas dotos uzdevumus. Tajā skaitā ministriju skaitu un atbildības sadali starp ministrijām. Ministrijas ir taktiskā līmeņa štābi.
5) Kā veidot MK? Esmu rakstījis, centies pamatot profesionāla ministru kabineta izveides priekšrocības. Man liekas neloģiski, ka katra politiska partija savā programmā raksta savu redzējumu par visiem valsts attīstības virzieniem, bet, saņemot savā atbildībā kādu ministriju, reāli strādā tikai sava ministra pārziņas jomā. Papildus, vai ministrijas netiek izmantotas vairāk, pirmkārt, kādas partijas interesēs un tikai, otrkārt, nozares interesēs? Vai tas neskan dīvaini, kad ministru prezidents paziņo, ka par to nozari atbild konkrēta politiska partija un jautājiet partijai un tās ministram? Domāju, ka ministru prezidentam jādod Satversmē noteiktās tiesības veidot MK, bet vienlaicīgi ministru prezidentam ir pilnībā jāatbild par MK padarīto vai neizdarīto.
Treškārt, budžets.
Budžeta veidošanas laikā diskusijas bieži notiek tikai par atsevišķām nozarēm. Pirms budžetu apstiprina Saeimā, deputāti cenšas paaugstināt savu popularitāti un piedāvā atsevišķus priekšlikumus, kuriem ir tikai lokāla nozīme.
Sākotnēji vajadzētu noteikt budžeta veidošanas konceptuālas lietas. Piemēram, Premjerministre noteica “sarkano līniju” – budžeta deficīts <1% no IKP. Labi. Tikai vajag paskaidrot kādēļ? Vai ES tas ir strikti noteikts? Kādēļ tikpat stingri netiek ievērotas NATO prasības vai rekomendācijas?
Es piedāvāju pārdomām un diskusijām tikai dažas konceptuālas lietas. Par budžeta sadales principiem izteicu savu viedokli rakstā[1] Par budžeta veidošanas principiem.Sākotnēji vajadzēja sadalīt budžeta veidošanas jautājumu divos pamatuzdevumos:
1) veidot ilgtermiņā budžeta maksimāli iespējamo ieņēmuma daļu. Tas ir, veidot pareizu nodokļu politiku, samazināt ēnu ekonomiku, bezdarbu, iniciēt investīcijas utt.;
2) pareizi sadalīt budžetu. Pirmkārt, noteikt principus, kā sadala budžetu, kā noteiktas valsts prioritātes un kā tiek izmantoti valsts attīstības plāni: MK Rīcības plāns, Nacionālais attīstības plāns (NAP) un citi dokumenti.
Daži fakti un komentāri
1. Kā mainās IKP un budžeta ieņēmumi pa gadiem (http://fm.gov.lv). Svarīgas ir tendences. Piemēram, ieņēmumi budžetā no IKP (%) 2010. gadā bija 36,9%, tad pakāpeniski samazinājās un 2012.gadā bija 32,3% un 2016.gadā tie plānoti ~28% no IKP. Nodokļu optimālu iekasēšanu nodrošina pamatā atbilstoša nodokļu politika un efektīvs Valsts ieņēmuma dienesta (VID) darbs.
Secinājums. Vismaz Finanšu vai Ekonomikas ministrijas un banku ekspertiem vajadzētu to paskaidrot Latvijas iedzīvotājiem saprotamā valodā. Kas tad atbildēs, kādēļ līdz šai dienai nav darīts nekas vai darīts nepietiekami, lai ieņēmumi budžetā no IKP atbilstu ES vidējam līmenim?
2. Dota tabula Valsts konsolidētā budžeta izdevumi funkcionālā sadalījumāhttp://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/95BC2CFABAE723F1C2257A87002D71F5?OpenDocument
Kā teica FM pārstāve, tas ir ANO veidots formāts. Tabulas analīze raisa daudz jautājumu. Kāds pamatojums ir tādai izdevumu sadalei procentuāli no IKP Latvijā? Vēlams būtu dot salīdzinājumu budžeta sadalē ar citām Baltijas valstīm (BV) un ES vidējiem rādītājiem.
Analizējot šos skaitļus, rodas daudzi jautājumi. Piemēram, ārsti pieprasa palielināt algas, bet vai tas ir pamatoti? Nav zināms, kamēr nav loģiski pamatots funkcionālais budžeta sadalījums un uz tā balstīts budžeta sadalījums pa nozarēm (ministrijām), jo izskan informācija, ka ES vidēji 7-9% no IKP, bet Latvijā tikai 3,1% tiek iedalīts veselībai.
3. Nedaudz detalizētāk par aizsardzības nozari. Vairākkārt esmu iniciējis un piedāvājis vienoties par jēdzienu “drošība”, “aizsardzība”, “pašaizsardzība” un “kolektīvā aizsardzība” vienotu izpratni. Labi, ka beidzot ir pieņemta jaunā Nacionālā drošības koncepcija (NDK-2015), kur ir formulēts jēdziens “drošība”.
Loģiski būtu, ja Aizsardzības ministrijas un NATO kontekstā vārds aizsardzība noteiktu[2] pasākumu kopumu cīņai ar NATO Stratēģiskajā koncepcijā noteiktajiem draudiem, riskiem un izaicinājumiem: globālā terorisma draudi; kiberuzbrukumi; enerģijas resursu drošība; globālās klimata izmaiņas. Tagad - papildus hibrīdkara radītās problēmas, izaicinājumi.
Ja šādi saprotam vārdu “aizsardzība” un atbilstoši aizsardzības budžetu, tad tas var būt pat lielāks par 2%. Tagad ir izdarīti daži soļi pareizajā virzienā. Latvijas atbildīgā par kiberaizsardzību institūcija CERT.LV no 2013. gada tiek finansēta aizsardzības budžeta ietvaros, aizsardzības budžets 2016.gadam ir 1,4% no IKP, 2017. gadā plānots – 1,7% un 2018. gadā - 2% no IKP, bet atklāts paliek jautājums par drošības speciālistu, pirmkārt, IeM pārstāju apmācību un izglītošanu kopējā augstskolā (Nacionālajā aizsardzības akadēmijā – nosaukums nav izšķirošs) un tās finansēšanu no aizsardzības budžeta. Piemērus var turpināt. Tas neprasa papildus finanšu resursus, bet pareizu to sadali.
Vēl būtiski ir saprast to, ka Latvija ir NATO un ES sastāvā. Nepareizi ir sevi atdalīt no šīm organizācijām, domājot vai sakot, piemēram, “mums jāveido militārās pašaizsardzības spējas, lai aizsargātu savu valsti, kamēr NATO nāks palīgā, mums vajadzēs pašiem sevi aizstāvēt”. Mēs esam NATO.
Kā ASV vēstniece uzsvēra Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā, NATO un ES “kolektīvā aizsardzība” ir šo organizāciju valstu “pašaizsardzība”. Kolektīvā viedā (gudrā) aizsardzība ir Latvijas pašaizsardzība.
Likumi ir jāpilda vai jāmaina[3]. Nacionālas drošības likuma (NDL) 11. pants nosaka Aizsardzības ministrijas kompetenci:
(1) Aizsardzības ministrija: 1) izstrādā un īsteno valsts aizsardzības politiku;
2) plāno valsts aizsardzībai nepieciešamos līdzekļus un iesniedz Ministru kabinetam ar to saistītos priekšlikumus;
3) nodrošina valsts aizsardzībā iesaistītā personāla pārvaldi un militāro izglītību. (Nekas nav teikts par iekšējo drošību, likumu ievērošanu un kārtību valstī).
Kas jādara? Jāizstrādā un jāīsteno valsts aizsardzības politika. Ļoti vēlams aizsardzības politiku izskaidrot Latvijas nodokļu maksātājiem, lai viņi saprastu aizsardzības sistēmu. Liekas, skaidrs un saprotams uzdevums. Kā ar izpildi?
Papildus jautājums pārdomām. Latvijā 1918.- 1939. gados iekšējai drošībai tērēja vidēji 3-5 reizes mazāk nekā aizsardzībai. Aizsargu organizācija nebija Kara ministrijas sastāvā un netika finansēta no aizsardzības budžeta. Tagad IeM budžets ir būtiski lielāks par AM budžetu. Kāds tam ir loģiski pamatots skaidrojums?
4. Kā ar valsts parāda atdošanu pa gadiem? Beidzamajos gados izveidots valsts parāds ~10 miljardi eiro vai ~38% no IKP (tas nav daudz salīdzinot ar Japānas, ASV vai Grieķijas parādiem % no IKP), bet vai tas nav ekvivalenti tam, ka Latvijā visus šos gadus tērēts vairāk nekā nopelnīts? Daudz kritizētā ministru prezidenta A. Kalvīša laikā valsts parāds bija ~7% no IKP. Sadalot parādu uz Latvijas veiksmes gadiem, sanāks, ka budžeta deficīts reāli bija daudz lielāks. Papildus Latvija saņēma ES naudu. Domāju, ka šādus jautājumus varētu turpināt - man šķiet, tie ir būtiski, lai labāk saprastu lietu būtību un sagatavotu labu budžetu.
1.http://www.kreslins.lv/startpage/lv
