Šis raksts nebija plānots, bet sakarā ar plašsaziņas līdzekļu (cilvēku) pastiprinātu interesi nolēmu atklāti izteikt savu viedokli par šo jautājumu. Esmu Latvijas Šaušanas federācijas (LŠF) prezidents vairāk nekā desmit gadus. Ne reizi neesmu izmantojis savu amatu, lai brauktu tādos komandējumus kā:Londonas Olimpiskās spēles, Pasaules čempionāts šaušanā, kur Latvijas jauniešu komanda ieguva zelta medaļas, atstājot aiz sevis Ķīnu un daudzas citas lielvalstis. Ir bijuši daudzi citi pasākumi, piemēram, Starptautiskās Sporta šaušanas federācijas Ģenerālā asambleja, kur notika prezidenta vēlēšanas. Man bija personīgais ielūgums un visu izdevumu samaksa. Es aizsūtīju LŠF pārstāvi un jauniešu treneri Vilni Celmiņu.

Es neplānoju braukt uz Rio olimpiādi. Manis nav bukletā par Latvijas olimpiskās komandas sastāvu. Bet, kad olimpiāde Riodežaneiro daļā sabiedrības izsauca runas par nedrošību Rio, papildus ne tik veiksmīgi, kā bija plānots, mūsu olimpiešu starti un LOK atkārtots piedāvājums braukt, es piekritu aizbraukt uz dažām dienām. Neprasot nekādu finansējumu no Saeimas.

Brauciena mērķi

1. Esmu LŠF prezidents. Olimpiādē piedalījās stenda šāvējs Dainis Upelnieks un viņa treneris Uģis Dronka. Neviena vietu nebiju aizņēmis. Olimpiādē bija iespējas dibināt un stiprināt personīgus kontaktus ar starptautisko un citu valstu sava sporta veida pārstāvjiem un vadību.

2. Esmu Saeimas Sporta apakškomisijas loceklis. Spriežot un diskutējot par sporta un sportistu problēmām, tās ir jāpārzina no dzīves.

3. Kad cilvēkiem ir veiksme, tad viņu “saules staros” ir daudz gribētāju būt, kad ir problēmas, tad bieži cilvēki paliek vieni. Biju dažu mūsu sportistu sacensībās. Centos morāli atbalstīt un iedrošināt pārvarēt radušās problēmas, arī veselības problēmas, jo galvenais spēks jau ir mūsu galvās. Domāju, vismaz daļēji man izdevās sniegt dažiem atbalstu, un to turpināšu darīt arī nākotnē. Sportistiem un viņu treneriem būtisks ir ne tikai finansiālais, bet arī morālais atbalsts no likumdošanas, izpildvaras un plašsaziņas līdzekļu puses.

 4. Kā Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas (AIKN) komisijas sekretāru un karavīru mani interesēja, kā tiek nodrošināta pasākuma (Olimpisko spēļu) fiziskā drošība. Kā tas izskatās no malas. Labāk ir mācīties no citu kļūdām, bet ne tikai no savējām.

Ziņojums Sporta apakškomisijā - 31.08.2016.

Pirmkārt, LŠF pārstāvja Daiņa Upelnieka un viņa trenera Uģa Dronkas darbība pirms olimpiādes un dalība tajā bija laba un veiksmīga. Sasniegtais rezultāts – 14. vieta olimpiādē un rezultāts tikai par vienu punktu mazāks par sportista personīgo rezultātu.

 Otrkārt, kopumā Latvijas olimpiskā komanda startēja veiksmīgi, bet bija iepriekš plašsaziņas līdzekļos izteiktas pārāk optimistiskas prognozes, kas nepiepildījās. Piemēram, ja sola algu paaugstināt par 100 eiro, bet paaugstina par 90 eiro, daudzi cilvēki būs neapmierināti.

Var papētīt, cik no Eiropas čempioniem veiksmīgi startēja olimpiādē. Piemēram, Lietuvas Londonas olimpiādes jaunā zvaigzne peldēšanā Rio olimpiādē palika ēnā. Sports ir sports.

 Treškārt, noteikti ir jāveic detalizēta rezultātu analīze, lai labotu pieļautās kļūdas. Diskusijas raisa, kā tas bija TV raidījumā, par psihologu lomu sportistu veiksmīgos startos. Par sadarbību ar plašsaziņas līdzekļiem. Olimpiāde ir lieliska iespēja popularizēt dažādus sporta veidus, bet tikai tad, ja tas tiek darīts pareizi. Par sportistu aizsargāšanu no negatīvās informācijas plašsaziņas līdzekļos un it sevišķi pirms startiem utt.

 Ceturtkārt,pamatotas prognozes un reāli rezultāti var balstīties tikai uz sportistu sagatavošanas nodrošināšanu ar atbilstošiem resursiem. Augstākā līmeņa sports ir lielu talantu vai dabas dotā potenciāla un nodrošinājuma resursu ietilpīgs sports. Var atrast datus, cik izmaksā kāda sporta veida pasaules elites sportista sagatavošana. Tā jau ir valsts sporta politika, uz ko tiek likti uzsvari, - vai uz fiziskajām aktivitātēm, kas saistās ar tautas veselības jautājumiem, vai (un) augstā sporta rezultātiem.

 Piektkārt, jebkurā gadījumā var daudz ko sakārtot, pareizi un racionāli izmantojot pieejamos resursus.

LŠF jomā. Valstī, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, nav nevienas šautuves, kur varētu organizēt pilnvērtīgas sacensības, kaut vai reģionālā vai Baltijas valstu sastāvā.

Piemēram, Latvijā ir 25 stenda vingrinājumu šautuves, bet tās ir privātas. Policijai un Robežsargiem ir savas sporta šautuves, bet NBS nav. Ādažos ir bijušās šautuves paliekas. Tagad esošie normatīvie akti ļoti apgrūtina organizēt tur Latvijas mēroga sacensības, nemaz nerunājot par iespējām trenēties atsevišķiem sportistiem.

 Mums ir talantīgi jaunieši šāvēji, kas ieguva Pasaules čempionāta Spānijā zelta medaļas, atstājot aiz sevis Ķīnu un citas sporta lielvalstis. Tādas sacensībās notiek reizi 4 gados. Emīls Vasermanis un Lauris Strautmanis ir ne tikai zelta medaļnieki, bet arī 51. ZS bataljona zemessargi.

Daudz runājam par valsts fizisko drošību, bet kas tiek darīts, lai Latvijas iedzīvotāji, pirmkārt, karavīri, zemessargi, policisti, robežsargi un daudzi drošības struktūru pārstāvji prastu labi šaut. Drošības struktūru pārstāvjiem tas ir nepieciešams viņu ikdienas darbam.

Piemēram, Šveicē katrā apdzīvotā vietā ir trīs lietas: baznīca, ēstuve un šautuve, jo katram valsts iedzīvotājam ir jābūt gatavam aizstāvēt savu Tēvzemi un tātad arī šaut.

 AM budžetam ir jābūt vismaz 2% no IKP, bet tālāk ir jautājums par prioritātēm aizsardzības nozarē, kas realizē valsts aizsardzības politiku. Šeit ir jautājums arī par šī sporta veida popularizēšanu, ieskaitot TV. Tagad ir iespēja atraktīvi parādīt arī šaušanas sacensību finālus.

LŠF prezidents Kārlis Krēsliņš

31.08.2016.