IEVADS. Var paredzēt nākotni īstermiņā, bet var prognozēt un loģiski pamatot nākotni arī vidējā un ilgtermiņā. Man bija iespēja piedalīties NATO zinātniskajā pētījumā „Kompleksā nākotne - 2030”. Pētījumā piedalījās vairāki simti izcilu pasaules zinātnieku. Es vadīju vienu darba grupu, un mūsu ziņojums 2008.gadā Tartu ir radis apstiprinājumu mūsdienu notikumos. 

KONCEPTUĀLĀS LIETAS. Viens no mūsu secinājumiem bija, ka pasaule no vienpolāras kļūst daudzpolāra. Tagad pasaules kopējā IKP lielāko daļu dod ASV, Ķīna, Japāna un ES. ASV dod virs 20% no pasaules IKP, bet, piemēram, KF tikai ~2%. Valstu kopumam ES devums ir ap 20% no pasaules IKP, tas ir nedaudz mazāk nekā ASV. ES būs viens no pasaules līmeņa centriem, ja ES būs vienota, līdzīga ASV. Divi konceptuāli jautājumi.

Pirmkārt, par ES statusu un attīstības virzienu. No EP vēlēšanu diskusijām rodas daži jautājumi:

1. Kādēļ nosaukums ASV – Amerikas Savienotās Valstis. Valstis, bet ne štati? ASV ir kopēja konstitūcija, bet štatos normatīvie akti var būtiski atšķirties, piemēram, ir štati, kur ir paredzēts nāvessods.

2. Vai ES valstīm ir vairāk neatkarības, salīdzinot ar ASV štatu neatkarību? Vai iespējams, ka kādā ES valstī ir nāvessods?

3. ES valstīs varētu būt vienādi dzīves standarti (minimālā alga, pensijas jeb ticība valsts pārvaldei, labklājība un drošība) tikai ESV – Eiropas Savienotajās Valstīs. Vai to saprot kandidāti, tagadējie EP deputāti, un Latvijas vēlētāji? 

Otrkārt, par ES iedzīvotājiem. Domas ir par Latvijas un kopumā pasaules nākotni. Atslēgas vārds ir dzimstība. Ja pasaulē strauji pieaug cilvēku skaits un ir tāda dzimstības atšķirība starp Āfrikas, Āzijas un Eiropas valstīm, tad mūsu (ES un tajā skaitā Latvijas) pat vidēja termiņa nākotne izskatās bēdīga.

ES vajadzētu vienoties par konceptuālajiem jautājumiem, piemēram, rast atbildi uz vienkāršu jeb bērnu jautājumu „Kas ir labi un kas ir slikti?”. Tagad jaunie cilvēki nesteidzas precēties un bieži dzīvo kopā, nereģistrējot laulību. Daži grib reģistrēt viendzimuma kopdzīvi. Bērnus daudzi uzskata kā faktoru, kas traucē veidot karjeru, baudīt dzīvi. Neliels atbalsts ģimenēm ar bērniem šo problēmu nevar atrisināt. Dažreiz tas ir pabalsts neveiksmīgajām ģimenēm vai mātēm. 

Mans priekšlikums bija un ir ļoti vienkāršs: vecākiem ir jārūpējas par bērniem un bērniem par saviem vecākiem. Valsts atteiktos no sociālajiem pabalstiem (mazinātu iebraucēju tieksmi tikt pie ES dāsnajiem pabalstiem), no valsts maksājumiem vecuma pensijām. Diskusija vajadzīga par idejas realizācijas ceļiem. 

Pirmkārt, šāda plāna īstenošana jāsāk uz brīvprātības principa. Jāpaskaidro cilvēkiem viņu ieguvumi – palielināsies saņemamā alga. Piemēram, ja alga „uz papīra” ir nedaudz virs tūkstoša eiro un „uz rokas” saņem virs 700 eiro (tas atbilst pašreizējai vidējai algai), tad, izvēloties piedāvāto sistēmu, cilvēks uz rokas saņems vairāk nekā agrāk bija alga „uz papīra”. Bet jāievēro princips, ka ne darba devējam izdevumi, ne valstij ienākumi nemainās. 

Otrkārt, cilvēkiem būs jāatceras, ka viņu laimīgā un nodrošinātā nākotne ir viņu bērnos, labi audzinātos bērnos, kas rūpēsies par viņiem vecumdienās, kā vecāki rūpējās par viņiem bērnībā. Kā neapzinīgajiem vecākiem, tā arī neapzinīgiem bērniem valsts atgādinās par viņu pienākumiem. Dabīgi, ka būs izņēmumi, kad cilvēkiem nevar būt pēcnācēju vai tie gājuši bojā utt. 

Treškārt, cilvēkam ir iespējas pašam sev nodrošināt savu dzīvi, ieskaitot vecumdienas. Tikai dzīvē var daudz kas mainīties. Piemēram, starp mums, izsūtītajiem, Sibīrijā bija arī pirmskara laika bagātie cilvēki. Mums visiem vajadzēja Sibīrijā izdzīvot. Mūsu ģimenē bija 6 cilvēki (4 bērni), un mēs pratām viens otram palīdzēt. Mūsdienās visi zina, ir dzirdējuši par bankrota procedūrām. Tādēļ es turos pie viedokļa „Cilvēka nemirstība ir viņa pēcnācējos”. 

Secinājums. Pasaules, ES un Latvijas līmeņa problēmu un diskusiju tēmu ir daudz. Es centos aktualizēt tikai divas konceptuālas lietas. Labprāt uzklausītu pamatotu kritiku un konceptuālo problēmu risinājumu variantus.