K.Krēsliņš (VL–TB/LNNK).

               Cienījamā premjerministres kundze! Cienījamās dāmas! Godātie kungi! Es gribu pieskarties vienam aspektam, par kuru runā, ka tā ir šodienas prioritāte – drošībai un aizsardzībai. Es ziņojumā nesaskatīju, ka drošība un aizsardzība būtu izdalīta kā prioritāte. Jo no vienas puses, ja runā par drošību, tad uz tās varētu bāzēt principā visas ekonomiskās, sociālās un politiskās sadaļas. Militārā vai aizsardzības joma ir tikai viena no tām. Bet es gribētu, lai minētajā dokumentā ir atzīmēti pasākumi, kas ir darīti aizsardzības un arī drošības jomā.

 Ievērosim loģiskumu! Vairākkārt esmu teicis. Nacionālās drošības likumā ir noteikts, ka Saeimā pirmajā gadā, tas ir, šogad līdz 1. oktobrim, līdz šodienai, vajadzēja izskatīt un pieņemt Nacionālās drošības koncepciju (NDK). Es neesmu to redzējis, bet esmu par to dzirdējis, ka Ministru kabinetā NDK ir izskatīta, un tiks iesniegta Saeimā. Nu kādas dienas... mēnesis vēlāk vai agrāk tas jau nav principiāli tik svarīgi. Uz tās bāzes izstrādājam, izskatām, ne tikai Saeimā, bet arī valstī kopumā militāro stratēģiju, kā to sauc Rietumu valstīs ( NATO valstīs). Latvijā tā ir Valsts aizsardzības koncepcija (VAK).

Jā, par VAK esmu dzirdējis, pat piedalījos, beidzamajās diskusijās par valsts aizsardzības koncepciju. Es un domāju daudzi gan neredzēju pašu koncepciju! Bet mēs diskutējām par to. Man tas drusku atgādināja padomju laikus: Solžeņicinu neesmu lasījis, bet nosodu to. Es jau nepārmetu, jo diskutējām par konceptuālām lietām, un tās bija lietderīgas. Un es uzskatu, ka tas bija vietā.

Nacionālās drošības likuma 11. pants nosaka, ka Aizsardzības ministrijai ir trīs kompetences: pirmā kompetence – izstrādāt un realizēt valsts aizsardzības politiku. Otrā kompetence ir plānot aizsardzības budžetu un trešā ir personāla sagatavošana.

Es neredzu, ka šajā dokumentā būtu ļoti precīzi un skaidri pateikts, kāda ir valsts aizsardzības politika. Bija laiki, kad mēs pieturējāmies pie totālās aizsardzības, bija laiki līdz 2004. gadam, kad mēs pieturējāmies pie teritoriālās aizsardzības, iestājoties NATO, valsts aizsardzības politikai būtu jābalstās uz NATO kolektīvo aizsardzību, kas veidota pēc gudrās-viedās aizsardzības principiem.

Pievedīšu piemēru. Kad Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā viesojās ASV vēstniece, es viņai uzdevu jautājumu: “Kā Latvijā sadalīt līdzekļus starp pašaizsardzību un kolektīvo aizsardzību?” Viņa atbildēja: “Ja jūs esat NATO valsts, tad jūsu pašaizsardzība jau ir tā kolektīvā aizsardzība.”

Pēc viņas teiktā, Latvijas valsts aizsardzības politikai, būtu jābalstās uz NATO kolektīvo aizsardzību, kas veidota pēc gudrās viedās aizsardzības principiem, bet to vajag skaidri formulēt.

Tad no tā izriet daudzas konsekvences, tajā skaitā arī, kāda ir vieta valsts aizsardzības sistēmā Zemessardzei. Lietuvas ģenerālis Kronkaitis, kas ir mācījies rietumos un militāro izglītību ieguvis ASV, teica: “Kolektīvie aizsardzības spēki var veikt teritoriālo aizsardzību. Teritoriālie aizsardzības spēki, mūsu gadījumā - zemessardze, nevar veikt kolektīvo aizsardzību (punkts).” Es viņam piekrītu. Ja kāds tam nepiekrīt, tad par šiem jautājumiem vajadzētu diskutēt. Bet kopumā es ceru, ka mums izdosies vinoties par jautājumiem, kas ir prioritāte, jo budžetā patiešām ir paredzēts, 1,4 procenti no IKP aizsardzībai. Tas ir 365 miljoni. Tas liek cerēt, ka aizsardzības sistēma tiks sakārtota.

Paldies par ziņojumu.