Jaunākās ziņas

`13. Saeimas vēlēšanas (Mans subjektīvais viedoklis)

  Pirmkārt, KF plašsaziņas līdzekļu Baltijas valstu kritika bija, ir un būs, bet mani pārsteidza Latvijas plašsaziņas līdzekļu tik liela, stipra un bieži neobjektīva…

Lasīt tālāk

Aptaujas

Vai atbalstāt Valsts prezidenta priekšlikumus?

Balsot

LATVIJA UN AUSTRUMEIROPA vēsturiskais fons 1939-1991

Autors: Andrejs Mežmalis atv. flotiles admirālis

Šīs  starptautiskās  konferences  moto  ir  „Patiesa  vēstures  izpratne  –  kopīgai 
nākotnei”. Tāpēc ir nepieciešami skatīties uz pagātni objektīvi,atdalot faktus no 
fikcijas un patiesību no propagandas, it sevišķi kad mēs pārskatam to vēsturi,ko 
ir  prezentējuš divi  no  vēstures  vislielākajiem  viltotājiem  pasaulē  –  totalitārā
Padomju Savienība un nacistiskā Vācija.

 

Šīs  starptautiskās  konferences  moto  ir  „Patiesa  vēstures  izpratne  –  kopīgai 

nākotnei”. Tāpēc ir nepieciešami skatīties uz pagātni objektīvi,atdalot faktus no
fikcijas un patiesību no propagandas, it sevišķi kad mēs pārskatam to vēsturi,ko
ir  prezentējuši  divi  no  vēstures  vislielākajiem  viltotājiem  pasaulē  –  totalitārā
Padomju Savienība un nacistiskā Vācija.

 Baltijas  valstis  –  “Spīlēs  starp  PSRS  un  Vāciju”  (1920.-1930.g.).  Pēc  vairāku 

gadsimtu  pakļautības  zem  vācu-krievu  valdniekiem,  latviešu,  somu,  igauľu,  lietuviešu
un   poļu   nācijas   pēdīgi   atrada   iespēju   Krievijas   revolūcijas   laika   (1917.-1920.g.)
atbrīvoties   no   važām;   Latvija   deklarēja   savu   neatkarību   1918.g.   18.novembrī.
Neatkarības karu laikā (1917.-1920.g.), bieži karojot plecu pie pleca, Baltijas valstīm arī
bija jācīnās pret vācu okupācijas spēkiem (Bermonta armiju); tie bija vācu karavīri, kas
bija palikuši Austrumeiropā pēc Pirmā pasaules kara, kā arī Baltijas vācieši, kuri tīkoja
atgūt savu  agrāko  virskundzību pār Latviju un Igauniju.  Baltijas valstīm arī bija jākaro
pret  iebrūkošās  Krievijas  Sociālistiskās  Federatīvās  Padomju  Republikas  armiju  no
1918.  līdz  1920.g.  Pēdīgi,  Igaunijas,  Latvijas,  Lietuvas  un  Polijas  kopīgie  spēki  guva
uzvaru.  1920.g.  11.augustā,  Latvija  un  Krievija  noslēdza  miera  līgumu,  kurā  rakstīts
....,   Krievija   bez   ierunām   atzīst   Latvijas   valsts   neatkarību,   patstāvību   un
suverenitāti  un  labprātīgi  un  uz  mūžīgiem  laikiem  atsakās  no  visām  suverenām
tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi, ...” Līdzīgus
miera līgumus noslēdza arī pārējās Baltijas valstis ar Padomju Savienību-Krieviju.

 Pēc Pirmā pasaules kara, sakautā Vācija un jaunā Padomju Savienība atrada to kopīgi 

ļoti  izdevīgi  kooperēt  un  sadarboties  savā  starpā,  it  sevišķi  pēc  tam,  kad  Staļins  bija
nostiprinājis savu totalitāro varu Padomju Savienībā un Hitlers bija ieviesis diktatorisko
varu Vācijā. Padomju-nacistu sadarbība un kooperācija it sevišķi palielinājās 1930.gadu
beigās   ietverot   ekonomisku   partnerību,   militāru   sadarbību   un   dažādus   slepenus
līgumus.  Šis  sakārtojums  deva  Padomju  Savienībai  ļoti  vajadzīgo  tehnoloģiju  viľu
rūpniecību  modernizācijai  un  Vācijai  tik  ļoti  vajadzīgās  izejvielas  savu  bruľoto  spēku
armijas atjaunošanai. Paralēli šiem notikumiem, abi, Padomju Savienība un nacistiskā
Vācija, bija iesaistīti politiskā aģitācijā Baltijas Valstīs. Pirms Otrā pasaules kara, Baltijas
Valstis  un  Polija  atrada  sevi  spīlēs  starp  abiem  šiem  diktatoriskām  lielvalstīm.  Abas
diktatoriskās varas aktīvi eksportēja savas ”politiskās propagandas preces” uz Baltijas
Valstīm un Poliju; abiem diktatoriem bija vīzijas iekļaut šīs jaunās un samērā trauslās
valstis savās impērijās – Padomju Savienībā un Lielvācijā. Šī politiskā realitāte ir ļoti labi
ilustrēta  vienā  no  tā  laika  Latvijas  avīzēm  –  tā  ir  karikatūra  „Jaunās  Ziľas”  avīzē
1933.gada 23.decembrī (skat. nākošā lpp.).

 

Ceļojošie tirgotāji: „Paľemat, kundze, skaistus eglīšu izgreznojumus – prīmā prece.

Namamāte: „Paldies! Ārzemju ražojumi man iznāk par dārgu!”

 Lai sevi aizsargātu, Baltijas Valstis un Polija meklēja garantijas pret šādam apslēptu un 

atklātu iejaukšanos savu  valstu iekšējās lietās. Latvija bija pievienojusies Nāciju Līgai
jau  1922.gada  22.septembrī  un  aktīvi  meklēja  drošības  garantijas  Rietumos  gan  arī
Austrumos. Šajā sakarībā, 1932.gada 5.februārī, Latvija parakstīja ”Latvijas un Padomju
Savienības  Neuzbrukšanas  Līgums”  ar  kuru  tika  noteikts,  ka  visi  konflikti  tiks  kārtoti
miermīlīgā ceļā un tas arī atkārtoti apstiprināja, ka 1920.gada 11.augusta „Miera līgums
starp  Latviju  un  Krieviju”  un  ka  šī  miera  līguma  noteikumi  ”nemainīgi  un  uz  visiem
laikiem” veido stingrus pamatus starp abām valstīm – Latviju un Padomju Savienību.

Nacionālā  izdzīvošana  un  autoritatīvās  valdības.  Globālā  ekonomiskā  krīze,  kas
iesākās  1929.gadā  Amerikas  Savienotās  Valstīs  un  turpinājās  1930s  gados,  atstāja
iznīcinošu  ietekmi  uz  Austrumeiropas  valstīm;  bezdarbnieku  pieaugums  un  sociālā
neapmierinātība palika par auglīgu vidi tāli-kreiso un tāli-labējo grupējumu aktivitātēm.
Šīs ekonomiskās krīzes kalngals Latvijā tika sasniegts 1932.gadā. Padomju Savienības
varas  pieaugums  un  viľu  filozofija  ”eksportēt  revolūcijas”  Eiropā  un  citur  bija  ļoti  labi
saskatāmas tajās valstīs, kurām bija kopējas robežas ar Padomju Savienību; maza, bet
ļoti aktīva kreisā-spārna minoritāte Latvijā  atbalstīja boļševismu un pauda varmācīgus
paľēmienus lai gāztu eksistējošās valdības un lai pārľemtu politisko varu savās rokās.
Tāpat, Nacionālajam sociālismam Vācijā bija līdzīga ietekme tajās valstīs, kuras atradās
Vācijas  pierobežā;  tas  bija  īpaši  redzams  Latvijā  baltvāciešu  minoritātes  vidē,  kuri
apskāva Hitlera nacionālā sociālisma filozofiju, īpaši sākot  ar 1933.-1934.gadu posmu
un  vēlāk,  kad  Hitlers bija  pilnībā  pārľēmis diktatorisko  politisko  varu  Vācijā.  Daudzas
citas Eiropas valstis jau agrāk bija neaizsargātas pret šādām kreisā spārna ietekmēm
un  labāk  izvēlējās,  kādreiz  ar  bruľoto  spēku  palīdzību,  noformēt  paši  sava  veida
autoritatīvas varas savās valstīs (1922.g. – Itālijā; 1923.g. – Bulgārija, Spānija, Turcija;
1925.g. – Albānija; 1926.g. – Polija, Portugāle, Lietuva, kā arī Rumānija.), jo šīs valstis
nevēlējās    pakļauties    komunismam    un    Maskavai.    Saistībā    ar    pasliktinātajiem
ekonomiskajiem  apstākļiem  Eiropā,  Latvijas  valdība  un  Saeima  palika  arvien  vairāk nespējīgāki   un   nespējīgi   pieľemt   valstiskus   lēmumus   un   likumus,   lai   sekmētu 

1930.gadu globālās ekonomiskās krīzes nelabvēlīgo apstākļu risināšanu un likvidēšanu
Latvijā. Šādā ekonomiskā un politiskā vidē, valsts drošība un izdzīvošana bija galvenās
tēmas Latvijas galveno valstsvīru prātos.

 Tajā  laika  posmā,  Latvijā  bija  100  vai  vairāk  politiskās  partijas,  kas  padarīja  pilnīgi

neiespējami pieľemt kādu politisku sadarbību, lai varētu risināt problēmas, kas atradās
valsts priekšā šajos ļoti grūtajos apstākļos. Papildus, dažas no mazākajām partijām bija
ļoti  skaļas  un  pauda  Padomju  Savienības  un  nacistiskās  Vācijas  ideoloģijas,  kā
atrisinājumu; lielā pārsvarā, latviešu tauta noraidīja abas šīs krievu un vācu atbalstītās
ietekmes,  jo  piecpadsmit  gadus  iepriekš  vijā  karojuši  pret  viľiem,  lai  iegūtu  savu
neatkarību.   Tomēr,   Latvija   meklēja   garantijas   no   saviem   lielajiem   kaimiľiem   un
1934.gada    4.aprīlī    noslēdza    1932.gada    Latvijas-PSRS    neuzbrukšanas    līguma
pagarināšanu  uz  desmit  gadiem  līdz  1945.gada  31.decembrim.  Līguma  pagarinājums
deva garantijas mieram un stabilitātei abām valstīm un arī citām Austrumeiropā.

 Politiskā   situācija   un   stabilitāte   Eiropā   tomēr   palika   arvien   sliktāka   ar   Vācijas 

izvirzīšanos kā militāri spēcīgu valsti un slepeno ciešo kooperāciju un sadarbību starp
komunistisko Padomju Savienību un nacistisko Vāciju. Tāpēc nevar būt pārsteigums, ka
Igaunijas  Valsts  prezidents  Konstantīns  Petss  1934.gada  martā  un  Latvijas  Ministru
prezidents Kārlis Ulmanis 1934.gada maijā izsludināja ārkārtas situāciju abās valstīs un
nodibināja  autoritatīvu  valdību  katrs  savā  valstī.  Kaut  arī  Latvijas  Valsts  Satversmes
62.pants dod Ministru kabinetam tiesības izsludināts ārkārtas stāvokli, ”ja valsti apdraud
ārējais  ienaidnieks,  vai  ja  valstī  vai  tās  daļā  ir  izcēlies  vai  draud  izcelties  iekšējs
nemiers,  kurš  apdraud  pastāvošo  valsts  iekārtu,  tad  ministru  kabinetam  ir  tiesības
izsludināt  ārkārtas  stāvokli,  par  to  divdesmit  četru  stundu  laikā  paziľojot  Saeimas
prezidijam,  kuram  šāds  ministru  kabineta  lēmums  nekavējoši  jāceļ  priekšā  Saeimai.”
Ministru prezidents gāja vienu soli tālāk un atlaida Saeimu ar Kara ministra un Armijas,
Aizsargu un dažu lielāko politisko partiju vadību atbalstu, līdz ar to nodibinot autoritatīvu
varu   Latvijā.   Autors   ir   pārliecināts,   ka   Prezidents   Kviesis   arī   atbalstīja   Saeimas
atlaišanu, jo viľš palika savā amatā līdz pat savas prezidentūras termiľa beigām. Kārļa
Ulmaľa  valdības  gadi,  1934.-1940.g.,  tiek  vienmēr pieminēti  kā  Latvijas  labie  gadi,  jo

ekonomiskā  situācija  tika  stabilizēta,  jaunas  darba  vietas  tika  radītas  un  labklājība
atgriezās  valstī.  Ulmaľa  valdība  ir  uzskatāma  par  ļoti  maigu  autoritatīvi  varu,  jo
eksistējošie  likumi  palika  spēkā  un  tika  ievēroti,  bet  ekstrēmistu  aktivitātes,  kreiso  un
labējo, tika ierobežotas; neviens iedzīvotājs netika nevajadzīgi ieslodzīts vai nošauts un
visi sākotnējie ekstrēmisti tika atlaisti pēc īsa pagaidu ieslodzījuma. Ulmanis iecēla par
ministriem pieredzējušus cilvēkus no lielākām politiskām partijām un drīz stabilitāte un
nepieredzēts uzplaukums valdīja valstī.

 Hitlers ieviesa Vācijas ekspansijas politiku un bija jau 1938.g pievienojis Austriju Vācijai 

un  1939.g.  okupējis  Čehoslovākiju.  Līdzīgi  citām  valstīm,  Latvija  meklēja  drošības
garantijas un 1939.gada 7.jūnijā parakstīja Latvijas-Vācijas neuzbrukšanas līgumu.. Šī
līguma 1.pants pamatā nosaka, ka Latvija no vienas puses un Vācija no otras nekādā
gadījumā  vai  apstākļos  karos  viena  pret  otru;  tāpat,  ja  trešā  valsts  uzbrūk  vienai  no
līguma valstīm, tad otra līguma valsts nekādi neatbalstīs uzbrūkošo valsti.

 Padomju   Savienības   un   Vācijas   kooperācija,   sadarbība   un   plāni   (1939.g.). 

Padomju-vācu  kooperācija  un  sadarbība  notika  ļoti  lielos  apmēros  un  iekļāva  pat

sadarbības līgumu starp Padomju Savienības čeku (NKVD) un vācu gestapo (SD).1

  Hitlers un Staļins. Abi diktatori viens otru apbrīnoja; viľi kooperēja un sadarbojās līdz

1941.g. jūnijam kad nacistiskā Vācija uzbruka savai agrākai sabiedrotai Padomju Savienībai.

 Padomju-vācu sadarbības kalngals tika sasniegts 1939.gada 23.augustā ar Molotova-

Ribentropa  pakta  un  šī  pakta  slepenā  ”Papildus  Protokols”  parakstīšanu,  kas  nolēma
Austrumeiropas   likteni.   Atskatoties   pagātnē,   tagad   skaidri   ir   saskatāms   Padomju
Savienības (Staļina) politiskais-operatīvais plāns kādā veidā izvērst  un panākt Baltijas
valstu, Somijas un Polijas okupāciju un aneksiju. Plāna paredzētie soļi bija šādi:

 Pirmais. Noslēgt savstarpēju līgumu starp nacistisko Vāciju, kas sadala Austrumeiropu 

abu valstu starpā.
Otrais. Piespiest katru no mazajām valstīm Austrumeiropā (Somiju, Igauniju, Latviju un
Lietuvu)  noslēgt  ”savstarpējais  palīdzības  līgums”  ar  Padomju  Savienību,  kas  atļautu
Padomju armijas karavīru ielaišanu katrā valstī.
Trešais. Apsūdzēt šīs mazās valstīs ”savstarpējais palīdzības līgums” laušanā, pēc tam
piestādot ultimātus katrai valstij, lai piespiestu neierobežotu Padomju Armijas karavīru
ielaišanu katrā valstī.
Ceturtais. Veikt invāziju un okupēt katru no šīm valstīm.
Piektais. Noturēt ”vēlēšanas”, iecelt Padomju ”leļļu režīmu” un pēc tam anektēt katru no
šīm valstīm, pievienojot tās Padomju Savienībai. Piezīme: Pirmais solis tika realizēts ar
Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanu 1939.g. 23.augustā, kopā ar šī pakta slepeno
protokolu, kas sadalīja Austrumeiropu starp Padomju Savienību un Vāciju.

 Padomju-vācu virsnieku brāļošanās – 1930s gados.              Staļins sagaida Ribentropu – 1939.g.

 MOLOTOVA-RIBENTROPA PAKTA

SLEPENAIS PAPILDUS PROTOKOLS”

Sakarā  ar  Vācijas  un  Padomju  Sociālistisko  Republiku  Savienības  neuzbrukšanas  pakta
parakstīšanu abu valstu pilnvarotie pārstāvji, kas parakstījuši šo paktu, sevišķi konfidenciāli
apsprieda   jautājumu   par   abu   pušu   interešu   sfēru   norobežošanu   Austrumeiropā.   Šīs
apspriešanās rezultāts ir šāds:

1.  Teritoriāli  politiskas  pārkārtošanās  gadījumā  pie  Baltijas  valstīm  (Somijas,  Igaunijas,
Latvijas  un  Lietuvas)  piederīgos  apvidos  Lietuvas  ziemeļu  robeža  ir  vienlaikus  Vācijas  un
PSRS  interešu  sfēra  robeža.  Lietuvas  intereses  attiecībā  uz  Viļņas  apgabalu  tiek  abpusēji
atzītas.

2. Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā Polijas valstij piederīgos apvidos Vācijas un
PSRS interešu sfēras aptuveni norobežo upju līnija: Nareva, Visla un Sana. Jautājumu, vai
abu  pušu  interesēm  atbilst  neatkarīgas  Polijas  valsts  saglabāšana  un  kādām  jābūt  tām
robežām, galīgi varēs noskaidrot tiki tālākas politiskās attīstības gaitā.

Jebkurā gadījumā abas valdības šo jautājumu risinās draudzīgas saprašanas garā.
3.  Eiropas  dienvidaustrumos  padomju  puse  uzsver  PSRS  intereses  Besarābijā.  Vācu  puse
apliecina savu pilnīgu politisko ne ieinteresētību šajā rajonā.

4. Abas puses šo protokolu turēs stingrā slepenībā.

 Maskavā, 1939.gada 23.augusts

 Vācijas valdības vārdā                      PSRS valdības uzdevumā

J. von Ribentrops                             V. Molotovs
/ paraksts/                                         /paraksts/

 Ribentrops paraksta Vācijas valdības vārdā.     Molotovs paraksta PSRS valdības pilnvarojumā.

 SLEPENAIS

PAPILDUS PROTOKOLS

1939.g. 23.augustā

 Otrais pasaules karš. Nedēļu vēlāk, 1939.g. 1.septembrī, pēc tam kad PSRS un Vācija 

bija parakstījušas Molotova-Ribentropa paktu, Vācija iebruka Polijā. Lielbritānija nodeva
Vācijai  ultimātu  3.septembrī  –  ja  Vācija  nepārtrauc  kara  darbību  un  neizvāc  savas
armijas daļas no Polijas līdz plkst. 11.00 (Britu vasaras laiks), tad tiks uzskatīts, ka karš
ir  iestājies  starp  Lielbritāniju  un  Vāciju.  Hitlers  nemaz  nereaģēja  uz  šo  ultimātu,  bet
aizbrauca uz Poliju. Tajā pašā dienā, vācu zemūdene ar torpēdām uzbruka pasažieru
kuģim ”Athenia” un kara darbība bija iestājusies starp Lielbritāniju un Vāciju; tajā pašā

dienā Francija pieteica karu Vācijai un Otrais pasaules karš bija sācies.2 PSRS iebruka

Polijā 17.septembrī, laužot PSRS-Polijas 1939.gada 5.maijā parakstīto neuzbrukšanas
līgumu;  PSRS  un  Vācija  bija  jau  pilnībā  okupējušas  Poliju  23.septembrī,  kad  abi
okupanti  noturēja  uzvaras  parādi  Brestļitovskā  (tagad  Bresta).  Nākošais  solis  abiem,
PSRS un Vācijai, bija sadalīt ”kara laupījumu” – Poliju. PSRS-krievi bija ļoti ieinteresēti
dabūt  pilnīgi  ”brīvas  rīcības  rokas”  Somijā,  Baltijas  valstīs  un  Besarābijā.  Tātad,  bija
jānoslēdz  robežlīgums  abu  uzbrucēju  starpā,  kas  sadalītu  Austrumeiropu  starp  PSRS
un Vāciju.

 Pēc Molotova-Ribentropa pakta slepenais papildus protokola parakstīšanas 1939.g. 23.augustā,

Vācija un Padomju Savienība bija jau mēnesi vēlāk (1939.g. 23.sep.) pilnībā okupējušas Poliju.

 Kopīgā krievu-vācu ”uzvara pār Poliju” parāde Brestļitovskā 1939.gada 23.septembrī.

Piecas  dienas  vēlāk  Maskavā,  1939.gada  28.septembrī,  PSRS  un  Vācija  parakstīja
”Robežu un draudzības līgums” un abu sabiedroto kooperācija un sadarbība turpinājās.

VĀCU-KRIEVU ROBEŢU UN DRAUDZĪBAS LĪGUMS

Atsauce: Documents on Nazi-Soviet Cooperation 1939-1941, Yale University webpage.

Vācijas valdība un PSRS valdība uzskata to kā vienīgi viņu pienākumu, pēc agrākās Polijas
valsts  sabrukuma,  atjaunot  mieru  un  kārtību  tajās  teritorijās  un  apliecināt  tur  dzīvojošiem

 iedzīvotājiem  miermīlīgu  dzīvi  saskaņā  ar  viņu  nacionālo  raksturu.  Lai  to  sasniegtu,  viņi  ir 

vienojušies sekojošam:

I  PANTS. Vācijas valdība un PSRS valdība nosaka savas atsevišķās nacionālo interešu
robežas agrākās Polijas valsts teritorijā ar to līniju, kas atzīmēta klāt pieliktā kartē, kas tiks
sīkāk aprakstīta papildus protokolā.

II  PANTS. Abas puses atzīst abu pušu nacionālo interešu robežas, kas noteiktas I pantā, kā
galīgās un noraidīs jebkādas trešās varas iejaukšanos šajā darījumā.

III  PANTS. Vajadzīgo publiskās administrācijas reorganizāciju rietumos no I pantā noteiktās
līnijas ieviesīs Vācijas valdība un austrumos no šīs līnijas PSRS valdība.

IV PANTS. Vācijas valdība un PSRS valdība uzskata šo darījumu, kā stingrus pamatus
progresīvai draudzības sadarbības attīstībai starp abām tautām.

V  PANTS. Šis līgums tiks ratificēts un tās ratifikācijas tiks apmainītas Berlīnē cik ātri
iespējams. Līgums stājās spēkā ar parakstīšanas brīdi.

Izdarīts dubultīgi, vācu un krievu valodās.
Maskavā, 1939.g. 28.sptembrī
Vācijas valdības vārdā: J. Ribentrops
PSSR valdības pilnvarojumā: V. Molotovs

 ”Robežu un draudzības līgums” iekļāva arī karti (redzama kreisajā pusē) ar Staļina un Ribentropa

parakstiem. Kartē skaidri redzama Polijas sadale, ar ko Vācija ”atdod” Baltijas valstis un Poliju PSRS.

Vācijas-PSRS ”Robežu un draudzības līgums” bija it sevišķi svarīgs Staļinam, lai nebūtu
kādi pārpratumi ar nacistisko Vāciju (Hitleru), jo Staļins jau bija sagatavoti plāni Somijas
un  Baltijas  valstu  (Igaunijas,  Latvijas  un  Lietuvas)  invāzijai  un  okupācijai.  Šīs  kartes
svarīgums  ir  skaidri  redzams  ar  to,  ka  Staļins  personīgi  parakstīja  šo  karti.  Šī  karte
saliedēja savstarpējo saprašanos starp abiem diktatoriem un izpratni, ka tiešām Somija
un  Baltijas  valstis  atradās  PSRS  interešu  sfēras  lokā,  kā  tas  bija  pateikts  Molotova-
Ribentropa paktā.

 PSRS-Vācijas  poļu  ”Apspiešanas  līgums”.  Papildus  PSRS-Vācijas  ”Robežu  un 

draudzības   līgums”,   abas   puses   1939.gada   28.septembrī   arī   parakstīja   slepenu
papildus  protokolu  (skat.  zemāk),  kas  bija  tieši  domāts  poļu  tautas  apspiešanai.  Tas
dokuments pats par sevi ir kara laika noziegumu un noziegums pret cilvēci pierādījums;
tas dokuments arī deva ”zaļo gaismu” Staļinam, lai varētu vēlāk arī barbariski izrīkoties
Baltijas valstīs, kā arī Somijā, kad tās okupētu PSRS.

 Augšējais  dokuments (kreisajā pusē) ir ”PSRS-Vācijas apspiešanas līgums” pret poļu tautu.

Foto (labajā pusē) parāda Padomju armiju iesoļojot Polijā 1939.gada 17.-23.septembrī.

SLEPENAIS PAPILDUS PROTOKOLS POĻU TAUTAS APSPIEŠANAI (28.09.1939)

Atsauce: Documents on Nazi-Soviet Cooperation 1939-1941, Yale University webpage.

Apakšā parakstījušies pilnvarotie, pēc vācu-krievu robežlīguma noslēgšanas, ir deklarējuši
savu vienošanos par sekojošo:
Abas puses nepieļaus savās teritorijās no poļu puses jebkādas aģitācijas, kas iespaido otras
puses teritoriju. Abas puses apspiedīs savās teritorijās visus aģitācijas iesākšanos un informēs
otru pusi par piemērotiem līdzekļiem tām vajadzībām.
Maskavā, 1939.gada 28.septembrī
Vācijas valdības vārdā: J. Ribentrops
PSRS valdības uzdevumā: V. Molotovs

-----------------------------------

 PSRS  slepkavības  Polijā.  Lai  izpildītu  apspiešanu  un  panāktu  pilnīgu  poļu  tautas 

pakļaušanu  PSRS  okupētās  teritorijās,  visaugstāk  stāvošie  PSRS  valdības  vadoľi
nolēma nošaut visus poļu virsniekus un citus vadošos poļus, kas atradās padomju rokās
NKVD kara gūstekľu nometnēs. Čekas (NKVD) priekšnieks Lavrentijs Berija sastādīja
ieteikuma  dokumentu,  kuru  tad  ar  saviem  parakstiem  apstiprināja  Staļins,  Molotovs,
Vorošilovs, Mikojans, Kalinins un Kaganovičs. Šie lielie valsts  vīri  patiesībā orķestrēja
masu slepkavības no saviem krēsliem Maskavā, kā to liecina viľu piekrišanas paraksti
uz NKVD priekšnieka Berija sagatavotā dokumenta.

NKVD (KGB) priekšnieka Berija 1940.g. 5.marta sagatavotais dokuments par poļu virsnieku un citu

nošaušanu. Piekrišanas paraksti: Staļins, Molotovs, Vorošilovs, Mikojans, Kalinins un Kaganovičs.

1940.g. 5.marta Lavrentija Berija sagatavotais ieteikums nošaut Polijas

armijas un policijas virsniekus, kas atradās PSRS gūstekņu nometnēs.3

PILNĪGI  SLEPENS
No PSRS Komunistu partijas centrālās komitejas biedram Staļinam.

NKVD gūstekņu nometnēs un Ukrainas un Baltkrievijas rietumu teritorijās atrodas liels skaits
agrāko Polijas armijas virsnieku, agrāko Polijas policijas virsnieku un izlūkdienesta aģentūru
darbinieki, Poļu nacionālistuk-r (kontrrevolucināristi) partijas biedri, dalībnieki k-r pagrīdes
organizācijās, pārbēdzēji, un tā tālāk. Visi no viņiem ir nesamierināmi ienaidnieki padomju
varai un ir pilni ar naidu pret padomju sistēmu.
Kara gūstekņi un policisti, kas atrodas nometnēs, mēģina turpināt k-r darbu un vada
pretpadomju aģitācijas. Katrs no viņiem vienkārši gaida lai būtu atbrīvots, lai tad varētu būt
iespēja aktīvi pievienoties kaujai pret padomju varu.
NKVD aģenti rietumu Ukrainas un Baltkrievijas izvietojumos ir atklājuši vairākus k-r
dumpinieku organizācijas. Katrā gadījumā no šīm k-r organizācijām agrākie Polijas armijas
un policijas virsnieki ir spēlējuši aktīvas vadošās lomas.
Starp aizturētiem pārbēdzējiem un pretvalstiskajiem- (seko ieslodzīto grupu saraksts uz 2. un
3. lpp).
L. Berija paraksts (4. Lpp)

Piezīme: Paraksti (1. Lpp), kas piekrīt lai nošautu: Staļins, Vorošilovs, Molotovs, Mikojans.
Paraksti dokumenta maliņā, kas piekrīt lai nošautu: biedrs Kalinins un biedrs Kaganovičs.

------------------------

Dokuments  liecina,  ka  Padomju  Savienībā  visaugstākie  valsts  vadītāji  bija  iesaistīti
masu  slepkavības  plānošanā  un  deva  savu  piekrišanu  arī  šādas  masu  slepkavības
izpildīšanā. Tāpat, daudzu gadu-desmitu garumā, šie dokumenti tika slēpti; tas nozīmē,
ka pēckara gados, arī vēlākā laika PSRS vadošās personas ar savu klusēšanu par šiem

ir noziegumiem ir bijuši ”līdzdalībnieki noziegumā pēc notikuma” (accomplices in crime
after  the  fact).  Pēc  Rietumvalstu  tiesiskās  izpratnes,  ja  šīm  personām  bija  zināma  šī
informācija, bet to slēpa, tad līdz ar to arī viľi ir ieskaitāmi noziedznieku ierindā.

 Kreisā pusē: PSRS propagandas plakāts rāda, ka PSRS palīdz saviem slāvu brāļiem (Poļiem).

Labā pusē: Viena no atklātām Katiľas vietām, kur poļu masu slepkavības veica PSRS-NKVD.

Piezīme: Vācieši darīja to pašu vēlāk slepkavojot Ebrejus Austrumeiropas valstīs.

 Krievu-vācu  sadarbības  turpināšanās.  Ar  PSRS-Vācijas  ”Robežu  un  draudzības 

līgums” parakstīšanu, kas bija saistīts ar Molotova-Ribentropa paktu, PSRS (Staļinam)
bija brīvas rokas darīt ko vēlas Baltijas valstīs, Somijā un Besarābijā. Staļina nākošais
solis  bija  piespiest  augšā  minētām  ”upuru  valstīm”  pieļaut  izvietot  Padomju  armijas
karavīrus savās valstīs. Kamēr Staļins un viľa biedri precizēja savus plānus, viľi arī jau
1939.gada oktobrī sagatavoja Baltijas valstu iedzīvotāju slepkavošanas un deportācijas

plānu, kas tika realizēts 1941.gadā Baltijas valstīs. Starplaikā, krievu-vācu kooperācija

turpinājās ar dažādiem līgumiem, to starpā arī deklarācija, kurā abi sabiedrotie mēģina
uzvelt Otrā pasaules ”kara turpināšanās vainu” Lielbritānijai un Francijai (skat. zemāk).

Vācijas valdības un PSRS valdības 1939.gada 28.septembra deklarācija

Atsauce: Documents on Nazi-Soviet Cooperation 1939-1941, Yale University webpage.

Pēc tam kad Vācijas valdība un PSRS valdībair noteikti nokārtojušas problēmas, ar līguma
parakstīšanu  šodien,  kas  bija  radušās  ar  Polijas  valsts  sabrukšanu,  un  ir  līdz  ar  to  radušas
drošu pamatu ilgstošam mieram Austrumeiropā, viņas abas pauž savu pārliecību, ka tas būtu
visu tautu interesēs izbeigt karu, kas pašlaik notiek starp Vāciju no vienas puses un Angliju
un  Franciju  no  otras  puses.  Abas  valdības  tāpēc  virzīs  viņu  kopējos  pūles,  kopīgi  ar  citām
draudzīgām varām ja tāda iespēja rastos, lai sasniegtu šo mērķi cik ātri iespējams. Tomēr, ja
abu  valstu  centieni  paliek  bez  panākumiem,  tad  tas  demonstrētu  to  faktu,  ka  Anglija  un
Francija  ir  atbildīgas  par  kara  turpināšanos,  ja  karš  turpinājās,  tādā  gadījumā,  ja  karš
turpinājās,  Vācijas  un  PSRS  valdības  iesaistīsies  savstarpējās  konsultācijās  par  nākošiem
soļiem, kas būtu sperami.

 Maskavā, 1939.gada 28.septembrī

Vācijas valdības vārdā: J. Ribentrops
PSRS valdības uzdevumā: V. Molotovs

--------------------------------

Tā,  piemēram,  1939.gada  ļoti  intensīvā  savstarpējā  sadarbība  un  kooperācija  starp
Vācijas-PSRS bruľotiem spēkiem ir labi atspoguļota zemāk parādītās fotogrāfijās.

 Vācu-krievu sadarbība un kooperācija iesākās jau 1930s gados un sasniedza vēl augstākus līmeľus  ar 

viľu  kopējo  Polijas  okupāciju  1939.gada  septembrī.  Šis  kopīgais  militārais  pasākums  sasniedza  vēl
augstākus līmeľus ar Vācijas invāziju Francijā, Beļģijā, utt., un ar PSRS okupāciju Baltijas valstīs.

Vācu-krievu  daudzveidīgā  sadarbība  tika  palielināta pirmajā  kara gadā,  jo  pēc  Polijas
okupācijas abām sabiedrotajām diktatoriskajām valstīm tagad bija kopīgas robežas, kas
atviegloja šo sadarbību, kā to liecina vairākas 1939.gada 28.septembra komunikācijas
(skat. zemāk).

Reiha Ārlietu ministrs PSRS Tautu komisāru padomes priekšsēdētājam (Molotovam)

Atsauce: Documents on Nazi-Soviet Cooperation 1939-1941, Yale University webpage.

Maskavā, 1939.gada 28.septembrī.

Priekšsēdētāja kungs, man ir tas gods apliecināt, ka esmu saņēmis Jūsu vēstuli šodien, kurā
Jūs sniedzat man sekojošo:

„Atsaucībā uz mūsu sarunām, man ir tas gods apstiprināt šeit, ka PSRS valdība ir a mieru, uz 

tiem pamatiem un vispārējo politisko saprašanos ko mēs sasniedzām, veicināt ar visiem
līdzekļiem tirdzniecības attiecības un preču apmaiņu starp Vāciju un PSRS. Tam nolūkam,
abas puses noformēs ekonomisku programmu, kuras ietvaros Padomju Savienība piegādās
Vācijai izejvielas, par kurām Vācija, tāpat, veiks kompensāciju piegādājot ražotas preces
ilgstoša laika posmā. Abas puses ierāmēs šo ekonomisko programmu tādā veidā, lai vācu-
padomju preču apmaiņa atkal sasniegtu to visaugstāko apjomu, kāds bija sasniegts pagātnē.
Abas valdības tūlīt izdos vajadzīgās direktīvās minēto lietu iedzīvināšanai un nokārtos sarunas
un novedīs tās līdz nobeigumam cik ātri iespējams.”

 Vācijas valdības vārdā, es esmu vienisprātis ar šo komunikē  un Jūs informēju, ka Vācijas 

valdība arī spers vajadzīgos soļus šim nolūkam.

 Pieņemat, priekšsēdētāja kungs, mana visaugstākā apliecinājuma atjaunotu apliecinājumu.

von Ribentrops

--------------------------------

Kopējā Polijas okupācija bija pārliecinoša militāra un politiska partnerība starp Vāciju un
Padomju  Savienību.  Dažādās  diplomātiskās sarakstes  skaidri  norāda,  ka  abas  valstis
bija nolēmušas turpināt šo partnerību, it sevišķi saistībā ar notiekošo karu Rietumos un
plānoto Padomju Savienības invāziju un okupāciju Somijā un Baltijas valstīs. Bez tam,
augšējie dokumenti  skaidri norāda, ka vāciešiem un krieviem jau bija cieši komerciālie
un  citi  darījumi  agrāk  1930s  gados  un  ka  viľu  nākotnes  komerciālās  kooperācijas
mērķis   bija   to   noformēt   tādā   veidā,   „lai   vācu-padomju   preču   apmaiņa   atkal
sasniegtu  to  visaugstāko  apjomu,  kāds  bija  sasniegts  pagātnē.”  Tas  arī  ieskaita
preces,  kas  ir  vajadzīgas  vācu  kara  mašīnai,  piemēram,  nafta,  kā  tas  ir  redzams  no
zemāk citētā komunikē:

Reiha Ārlietu ministrs PSRS Tautu komisāru padomes priekšsēdētājam (Molotovam)

KONFIDENCIĀLS
Maskavā, 1939.gada 28.septembrī

Priekšsēdētāja kungs:
Man ir tas gods apliecināt Jūsu vēstules saņemšanu šodien, kurā Jūs dariet man zināmu
sekojošo:

„Īstenojot manas šodienas vēstuli, saistībā ar kopīgu ekonomiskās programmas formulēšanu,
PSRS valdība nodrošinās, lai vācu tranzīta satiksme uz un no Rumānijas caur Augšējās
Silēsijas-Lembergas-Kolomejas dzelzceļa līniju tiks veicināta visos veidos. Abas valdības,
ierosinātās tirdzniecības sarunu rāmjos, veic darījumus bez kavēšanās, šī tranzīta satiksmes
nodrošināšanai. Tas pats attieksies uz vācu tranzīta satiksmi uz un no Irānas, uz un no
Afganistānas, kā arī uz un no valstīm Tālajos Austrumos.”

„Turklāt, PSRS valdība deklarē, ka tā ir gatava, papildus tam naftas kvantumam par ko bija
vienošanās agrāk, vai par ko būtu vienošanās nākotnē, piegādāt papildus naftu atbilstoši

gadskārtējai Drohobica un Boislavas naftu rajonu produkcijai, ar nosacījumu, ka puse no tā

kvantuma tiks nogādāts Vācijai no šiem minētiem rajoniem un otra puse no PSRS naftas

 rajoniem. Kā atlīdzību par šo naftas piegādi, PSRS ir gatava saņemt akmeņogles un tērauda 

caurules.”

Ar gandarījumu es pievēršu šim komunikē uzmanību un piekrītu tam Vācijas valdības vārdā.

 Pieņemat, priekšsēdētāja kungs, mana visaugstākā apliecinājuma atjaunotu apliecinājumu.

VON RIBENTROPS

---------------------------------------

 Staļins   uzspiež   ”Savstarpējais   palīdzības   līgums”   Baltijas   valstīm.   Otrajam 

pasaules  karam  ejot  vaļā  jau  pilnā  sparā  Rietumeiropā,  Staļins  nekavējās  tūlīt  spert
savu nākošo soli – uzspiest ”savstarpējais palīdzības līgums” katrai no Baltijas valstīm
un  Somijai.  Sarunas  starp  PSRS  un  Latviju  iesākās  1939.g.  2.oktobrī.  Kad  latviešu
delegācija  (Munters  un  Kociľš)  ieradās  Kremlī,  Staļins  pateica  viľiem  sekojošo:  „Ja
mēs    vienosimies,   ir    ļoti   labas    izredzes    komerciāliem   un   ekonomiskiem
darījumiem.  Austrija,  Čehoslovakija  un  Polija  kā  valstis  ir  jau  pazudušas  no
kartes. Citas arī var pazust. Kas tika nolīgts1920.gadā, nevar palikt spēkā mūžīgi.
Pēteris Lielais gādāja par to, lai mums būtu pieeja jūrai. Pašreiz, mums tādas nav,

un šāds stāvoklis nevar turpināties.”4 Tātad, Staļins pamatā pateica – dariet kā es

Jums lieku, vai Latvija no kartes pazudīs. Pēdīgi, pēc šiem tiešiem draudiem, Baltijas
valstis parakstīja šo Staļina līgumu – Igaunija 27.septembrī, Latvija 5.oktobrī un Lietuva
10.oktobrī.   Somija  atteicās   parakstīt   tādu   pašu   līgumu   un   sešas   nedēļas   vēlāk,
1939.gada  30.novembrī,  Padomju  Savienība  uzbruka  un  iesoļoja  Somijā;  bet,  krievi
sastapās ar stipru pretestību. Somi bija labi sagatavojušies šādam gadījumam; viľiem
bija  ziedojuši  laiku,  resursus  un  apmācījuši  savus  karavīrus;  tāpēc,  PSRS  nevarēja
sasniegt savu mērķi Somijā – pilnīgu Somijas okupāciju. Visādās spekulācijas ir bijušas
vai  Baltijas  valstīm  nevajadzēja  pretoties  ”PSRS  pirmajai  okupācijai”  –  PSRS  bāzu
iekārtošanu saskaľā ar ”savstarpējais palīdzības līgums” ar katru Baltijas valsti. Baltijas
valstīm  nebija  zināms  Molotova-Ribentropa  slepenais  papildus  protokols;  ja  tas  būtu
bijis zināms, ir laba iespēja, ka Baltijas valstis būtu kopīgi pretojušās PSRS, līdzīgi kā to
darīja Somija. Papildus vēl ir jāatzīmē, ka ”Savstarpējai palīdzības līgums” starp Latviju
un PSRS  skaidri  norāda,  ka PSRS turpinās  respektēt  Latvijas-Krievijas  Miera  līgumu,
kas  tika  noslēgts  1920.gada  11.augustā.  Arī  ir  jāatzīmē,  ka  ”Savstarpējais  palīdzības
līgums”   skaidri   pateica   (4.pants),   ka   šī   līguma   abas   puses   neslēgs   nekādas
partnerības  vai  koalīcijas,  kas  ir  vērstas  pret  vienu  no  šī  līguma  pusēm,  kas  ir
parakstījušas  šo  līgumu.  Tātad,  PSRS  bija  jau  lauzuši  šo  ”savstarpējo  palīdzības
paktu”  pirms  viľi  to  vēl  nebija  parakstījuši,  jo  PSRS  bija  jau  parakstījusi  1939.gada
23.augustā Molotova-Ribentropa pakta slepeno papildus protokolu, kas bija tieši vērsts
pret Baltijas valstīm, Poliju un Somiju.

 Skatoties uz internacionālajām normām, PSRS un Vācija, ar saviem rupjiem gājieniem 

bija abas kopīgi izdarījušas ”noziegumu pret mieru”; abas valstis kopīgi bija iesākušas
un  izraisījušas  Otro  pasaules  karu.  Staļins  tagad  bija  jau  spēris  savu  otro  soli,  ar
”savstarpējais  palīdzības  pakts”  parakstīšanu  un  PSRS  karavīru  izvietošanu  Baltijas
valstu teritorijās.

 Pēc  tam,  kad  Padomju  Savienība  bija  uzspiedusi  ”savstarpējo  palīdzības”  līgumus 

Baltijas valstīm, 1939.gada 30.novembrī PSRS Sarkanā armija uzbruka Somijai.

Paralēli   šiem   ”savstarpējiem   palīdzības”   līgumiem,   Padomju   vadoľi   jau   gatavoja 

genocīda  plānus  pret  Baltijas  valstīm,  lai  varētu  brutāli  likvidēt  desmitiem  tūkstošu
miermīlīgus Baltijas valstu iedzīvotājus. Specifiski, tas bija Padomju Savienības NKVD
”1939.gada   11.oktobra   Slepenais   Deportācijas   Plāns   Nr.   001223”,   kas   tika   jau
sagatavots   tikai   sešas   dienas   pēc   tam,   kad   PSRS   bija   parakstījusi   savstarpējo
palīdzības”  līgumu  ar  Latviju;  šo  plānu  NKVD  izmantoja  iedzīvotāju  deportācijās  un
slepkavībās,   kad   notika   PSRS-NKVD   rīkotās   deportācijas   1941.gada   jūnijā,   lai
deportētu  latviešu,  igauľus  un  lietuviešus  uz  Sibīriju.  Vai  Vācija  ko  zināja  par  PSRS
(Staļina)  plāniem  Baltijas  valstīs?  Dažas  liecības  par  to  ir,  jo  Hitlers  deva  slepenu
rīkojumu Himleram, pirms karš vēl nebija beidzies ar Poliju, steidzami organizēt Vācijas
un baltvāciešu evakuāciju no Igaunijas un Latvijas. Pēc Vācijas iestāžu ziľām, Igaunijā
dzīvoja  16  000  vāciešu,  bet  Latvijā  –  70  000.  Steiga,  ar  kādu  Vācija  centās  izvest
vāciešus no Igaunijas un Latvijas, Maskavai nepatika; 1939.gada 11.oktobrī, Staļina un
Molotova uzdevumā, Maskavā tiek informēts Vācijas vēstnieks Šūlenburgs (Werner von

Schulenburg),  ka  viľi  (Staļins  un  Molotovs)  ir  pārsteigti  ”par  panikveidīgo  vāciešu

emigrāciju  no  Latvijas  un  Igaunijas.  Šāda  vāciešu  bēgšana  nopietni  kompromitējot

Padomju  Savienības  akciju  Baltijas  valstīs.”5  1939.gada  30.oktobrī  Vācija  noslēdza

repatriācijas   līgumu   ar   Latviju   par   baltvāciešu   izceļošanu   uz   Vāciju;   līdz   PSRS
okupācijas laikam apmēram 50 000 bija atstājuši Latviju, bet pēc krievu ienākšanas, vēl
vairāki  tūkstošu  izbrauca  uz  Vāciju.  Šī  vāciešu  izbraukšana  bija  signāls,  ka  kaut  kas
ļauns  notiks  Latvijā  jau  tuvākā  laikā,  kas  arī  tā  notika.  Daudzi  no  šiem  repatriantiem
atgriezās Latvijā 1941.gada jūlijā, lai palīdzētu Latviju pakļaut citai varai.

 Baltijas  valstis  –  Padomju  Savienības  okupācija  un  apspiešana  (1940). Pēc  tam, 

kad  Padomju  Savienība  nebija  spējusi  pilnībā  okupēt  un  pakļaut  visu  Somiju,  tomēr
dabūdami daļu no Somijas teritorijas, Padomju Savienības (Staļina) nākošais solis bija
pakļaut Baltijas valstis pilnā apjomā. Kā pirmo upuri Staļins izvēlējās Lietuvu, apsūdzot
Lietuvu, ka tā esot sagūstījusi padomju karavīrus un vienu nogalinājusi, lai izspiestu no
viľiem   PSRS  militārus  noslēpumus;  šie   fabricētie  un  smieklīgie  apvainojumi  bija
specifiski domāti masu mēdijiem ārzemēs un PSRS iekšienei, kas sasniedz kulmināciju
1940.gada 15.jūnijā, kas Padomju Savienība pieteica Lietuvai ultimātu – noformēt jaunu
valdību un ielaist Lietuvā papildus skaitu PSRS karavīrus. Tas, saprotams, bija pilnīgi
pretrunā  ar  1939.gada  10.oktobra  ”savstarpējais  palīdzības  līgums”,  kas  bija  pilnīgi
pretrunā  ar  krievu  rīcību.  Lietuva  negribīgi  pieľēmu  šo  ultimātu.  Tomēr,  Lietuvas
prezidents, Antanas Smetona, kā protesta zīmi, aizbrauca uz ārzemēm.

 Sakarā ar Latviju, PSRS bija 1939.gadā ievedusi Latvijā jau 25 000 Sarkanās armijas 

karavīrus   saistībā   ar   parakstīto   Latvijas-   PSRS   ”Savstarpējais   palīdzības   pakts”
noteikumiem; tas neieskaitīja PSRS flotes un aviācijas bāžu personālu. Kā provokāciju,
PSRS   spēki   1940.gada   15.jūnijā   uzbruka   Latvijas   robežposteľiem,   nogalinot   vai
aizvedot  37  Latvijas  iedzīvotājus,  to  starpā  arī  sievietes.  Nākošā  dienā,  1940.gada
16.jūnijā,  Kremlis  nodeva  ultimātu  Latvijai,  ka  Latvijai  ir  jānoformē  jauna  valdība  un
jāļauj  ielaist  Latvijā  neierobežotu  skaitu  PSRS  karavīrus.  Paralēli,  tas  pats  notika  arī
Igaunijā.  Pie  Baltijas  valstu  robežām  atradās  trīs  PSRS  armijas  ar  39  motorizētām
divīzijām  un  lielu  skaitu  tanku,  kas  gaidīja  uzbrukuma  pavēli  no  Maskavas.  Šis  bija
identisks plāns, ko Maskava bija pielietojusi pret Somiju 1939.gada 30.novembrī. Visiem
ultimātiem bija dots tikai dažas stundas atbildei; Latvijai bija jāatbild sešu stundu laikā,
tādā  ziľā  nepieļaujot  domu  par  mobilizāciju  un  pretošanos  pret  jau  izvietotiem  PSRS
spēkiem pierobežā un PSRS ”savstarpējās palīdzības pakta” bāzēs katrā Baltija valstī.
Redzot,  ka  nav  citas  iespējas,  un  neredzot  nekādu  palīdzību  no  lielajām  Eiropas
demokrātiskām  valstīm,  kas  bija  iesaistītas  jau  karā  pret  Vāciju,  PSRS  sabiedroto,
Baltijas  valstis  viena  pēc  otras  negribīgi  piekrita  Padomju  Savienības  uzspiestam
ultimātam., lai nebūtu asins izliešana. 1940.gada 17.jūnijā, pirmie PSRS tanki iebrauca
Latvijas galvas pilsētā Rīgā.

 Maskavas propagandas ekspertu noformēta demonstrācija, lai atbalstītu jauno ”komunistu leļļu”

valdību. Plakātos redzami visi Kremļa varas vīri, kā arī Ļeľins, Marks un Augusts Kirhenšteins

(otrais no labās puses), kas Maskavā bija izraudzītais par Latvijas jaunās ”leļļu” valdības galvu.

Tūlīt pēc Latvijas okupācijas, Rīgā ieradās Andrejs Višinskis, labi pasaulē pazīstamais
1930.gadu  ”Staļina  tīrīšanas”  prokurors,  lai  noformētu  Latvijas  jauno  valdību,  kas  bija
jau izraudzīta Maskavā pirms viľa atbraukšanas Rīgā. Divas dienas vēlāk, 1940.gada
19.jūnijā, tika pasludināta jaunais ministru kabinets Augusta Kirhenšteina vadībā. Tajā
laikā,  Latvijas  komunistu  partijā  bija  400  biedru.  Tūlīt  pēc  tam,  Maskava  noformēja
masu demonstrācijas, piespiedu kārtā, lai radītu ”revolucionāru atmosfēru” Rīgā un citās
Baltija valstu pilsētās. Nākošais un pēdējais PSRS (Staļina) solis bija noturēt PSRS stila
vēlēšanas, iecelt Padomju Savienības ”leļļu valdības” katrā no Baltijas valstīm, pēc tam

 Veicot  Baltijas  valstu  aneksiju.  Specifiski  Latvijā,  padomju  varas  vīri  izziľoja  Saeimas 

vēlēšanas  1940.gada  14.-15.jūlijā,  pieļaujot  tikai  vienu  kandidātu  sarakstu  no  Latvijas

Darba tautas partijas (komunistu partijas) un sarakstā nedrīkstēja neko grozīt vai svītrot.
Citu   partiju   saraksti   nebija   pieļauti   un   vēlēšanu   komisijas   sastāvā   bija   ieskaitīti
okupācijas armijas politiskie komisāri. Kaut arī pirms PSRS armijas iesoļošanas, Latvijā
bija   maigs   autoritatīvais   režīms   (1934.-1940.g.),   Latvijā   bija   darbojušās   ap   100
politiskās   partijas   un   Latvijas   Ulmaľa   valdība   sastāvēja   no   lielākajām   Latvijas
politiskajām  partijām,  kuras  turpināja  joprojām  pastāvēt  un bija  gatavas  piedalīties  arī
minētās  PSRS  rīkotās  Saeimas  vēlēšanas.  Tas  netika  pieļauts  ar  PSRS  Sarkanās
armijas  uzraudzību!  PSRS  pasludinātie  vēlēšanu  rezultāti  ir  ļoti  atklājoši,  kad  tika
paziľots, ka 97.6% no Latvijas valsts pavalstniekiem ir balsojuši par komunistiem, par
vienīgo  Darba  tautas  partiju,  kas  bija  pieļauta  zem   Sarkanās  armijas  un  NKVD

uzraudzības  visos  vēlēšanu  iecirkľos.  Vēlēšanas  pašas  par  sevi  bija  pretrunā  ar
Latvijas Satversmi un Latvijas likumiem. Uz karstām pēdām, jaunā valdība un Saeima
pieprasīja   Latvijas   uzľemšanu   PSRS   sastāvā.   Tāds   pats   PSRS   ”demokrātiskais
process”  norisinājās  Igaunijā  un  Lietuva.  Amerikas  Savienoto  Valstu  (ASV)  Ārlietu
ministrijas 1940.gada 15.jūlija memorands ļoti skaidriun ļoti pareiziraksturo šos
notikumus,  ka  500  000-vīru  liels  Padomju-krievu  karaspēks  ir  okupējis  Baltijas
valstis un ka Baltijas valstu valdības ir nomainītas ar ”vienkāršām PSRS lellēm.”

Universitātes  studenti  Rīgā  piespiesti  piedalīties  propagandas  gājienā;  fabrikās  strādnieki  tiek  pakļauti

politiskai mācībai par ”komunisma brīnumiem”. Cilvēku seju izteiksmes rāda - ”viss tas ir viena liela čupa.”

Tas ir neticami, ka tikai piecās nedēļās Latvijā, no 1940.gada 16.jūnija līdz 21.jūlijam,
PSRS:  (1)  iedeva  ultimātu;  (2)  veica  invāziju  un  okupēja  Latviju;  (3)  ar  500  000-vīru
Padomju armijas atbalstu, noturēja Saeimas ”vēlēšanas”; (4) iecēla jaunu valdību; un,
(5) pievienoja Latviju Padomju Savienībai. Visi šie darījumi, saprotams bija nelegāli un
pretrunā  ar  internacionālām  normām  un  pret  Latvijas  Valsts  Satversmi  un  Latvijas
likumiem. Šī PSRS rīcība arī bija pret  Latvijas un pārējo Baltijas valstu pilsoľu gribu.
Bet, tas bija tikai iesākums tām šausmu lietām, kas vēl stāvēja Baltijas valstu priekšā.
Kas joprojām ir neticami, ka PSRS kopš 1940.gada un pat Krievijas Federācija (PSRS
mantiniece)  vēl  šodien  pieturās  pie  tā  absurdā  viedokļa,  ka  Baltijas  valstis  brīvprātīgi
pievienojās Padomju Savienībai. Abas, bet pamatā tā jau ir Krievija,  ir ieguldījuši daudz
laiku un piepūles, lai maldinātu pasaules nācijas par šiem notikumiem Baltijas valstīs.
Patiesība  ir,  ka  PSRS  piesavinājās  teritorijas,  kas  piederēja  citām  valstīm;  tā  bija

 Varmācīga okupācija un aneksija, kas pārkāpa internacionālos likumus un veselu virkni 

internacionālos un divpusīgos līgumus. PSRS pat neveltīja laiku un nespēra soļus, lai
sagatavotu  ”brīvprātības  līgumu  par  pieviešanos”  saistībā  ar  internacionālo  likumu

principiem.  Boris  Meisners  (Boris  Meisner),  izcils  internacionālo  likumu  eksperts  no
Vācijas,   ir   ļoti   skaidri   uzrunājis   šo   lietu,   sakot:   ”Padomju   Savienība   pieņēma
kontraktu pati ar sevi un aneksijas akts skaidri pārkāpa, ne tikai   Baltijas valstu
suverenitāti,  bet  arī  pašnoteikšanās  tiesības  Baltijas  valstīs,  kam  pamati  bija

1920.gada miera līgums (ar padomju Krieviju)."6

 Tūlīt  pēc  augšā  minētiem  notikumiem,  ļoti  brutāla,  efektīva  un  pieredzējusi &a

Atmiņu krātuves

Dienas citāts

Mūsu pagātnes lēmumi veido mūsu tagadni


Imants Ziedonis

Laiki nav svarīgi.Svarīgs ir cilvēks


VIENS DZELŽAINS CITĀTSNO 'DZELZS LĒDIJAS' TEČERES MUTES

Valsts bagātība ne vienmēr balstās uz tās dabas resursiem – tā ir sasniedzama par tad, ja šādu resursu nav vispār. Pats galvenais resurss ir cilvēks. Valstij ir jāizveido pamats, lai varētu uzplaukt talantīgi cilvēki. Vida Press