Intervijā ar bijušo Latvijas armijas virsleitnantu Gustavu Zatleru 2. marta "Latvijas Avīzē" izskanēja vairākas problēmas un radās jautājumi, uz kuriem vēlējos sagaidīt atbildes no amatpersonām, komandieriem, bijušajiem un topošajiem virsniekiem.

1. Kā jūs komentējat konkrēto gadījumu: virsnieka G. Zatlera karjeru, kuras laikā jaunais vīrietis zaudēja patriotismu, ideju un pameta armiju?

2. Vai Latvijas armijā patiešām trūkst autoritāšu, kurām varētu sekot jaunie virsnieki, vai ar augstākajiem komandieriem ir problēmas?

3. Vai patiešām vienībās jauno virsnieku iniciatīva tiek apslāpēta?

4. Cik liela ir "veco", militāri ne sevišķi izglītoto, 90. gados pakāpes ātri dabūjušo virsnieku problēma, vai viņi traucē jauno karjerai?

5. Vai artilēristu pārcelšana uz Daugavpili bija pareiza?

6. Kāpēc labi virsnieki, kuros ieguldīta liela nodokļu maksātāju nauda, no armijas var tikt tik viegli vaļā?

Jaunais cilvēks vīlās armijā

Nacionālo bruņoto spēku komandieris viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots: "Neģēlīga intervija! Ko vien vērts ir nosaukt bruņoto spēku vadību par dundukiem?! Man ir sāpīgi, ka tā var publiski vērtēt augstākos virsniekus un armiju. Pēdējos gados ir daudz paveikts, tāpēc dzirdēt šādus vārdus... Varbūt Zatlers ir aizvainots, jo viņa dienesta kartīte liecina, ka no saviem tiešajiem komandieriem nav saņēmis nevienu apbalvojumu – tad rodas jautājums, kāpēc? Viņam traucējot vecie virsnieki? Cik tad to ir palicis? Augstos amatos ir gandrīz tikai jaunie! Tik ātri veidot karjeru kā pēdējos gados armijā, man liekas, nekur citur nevar. Jā, starp jaunajiem ir nežēlīga konkurence, daudziem dienesta gaita aprausies kapteiņa pakāpē, citam majora – uz augšu tiks tikai labākie no labākajiem. Varbūt Zatlers juta, ka nebūs viņu vidū? Gustavs ir jauns vīrietis, kurš vēl meklē savu ceļu dzīvē, acīmredzot armija nebija viņa īstā vieta: viens ir būt labākajam mācībās, pavisam cits – dienestā, kurā ir daudz rutīnas. Pieņemu, ka jaunības maksimālismā gribas ļoti daudz, taču negribu piekrist, ka virsniekiem armijā liegts izpausties: mācības seko mācībām, visi ir noslogoti. Artilēristu pārcelšana uz Daugavpili nebija kļūda: nevar visu armiju koncentrēt tikai Ādažos."

Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš: "Daļa jauno virsnieku viļas dienestā un komandieros, jo bieži vecākie virsnieki runā skaistus vārdus, bet nedara skaistus darbus. Pēdējā laikā bieži mainījušās Latvijas armijas prioritātes, trūkst skaidrības par nākotni, cilvēkus pārāk daudz rausta, kas arī atstāj sliktu iespaidu. Var jau jaunos virsniekus bārt par kļūdām, taču jādod iniciatīva. Akadēmiju beidz dažādi cilvēki: dažs ir maigs un ievainojams, cits – ar biezu ādu, kas pilda pavēles un daudz nedomā. Atrast šo zelta ceļu – tas virsnieku sagatavošanā ir tas galvenais jautājums. Rietumu armiju pieredze rāda, ka ik gadu no dienesta dažādu iemeslu dēļ aiziet ap 10% virsnieku, Latvijā – 3 – 4%. Tā ka Zatleram būs sekotāji un viņu skaits palielināsies: Eiropas Savienības darba tirgū jauni, izglītoti un veseli vīrieši kļūs arvien pieprasītāki. Ar to ir jārēķinās un attiecīgi jāplāno virsnieku sagatavošana."

Sauszemes spēku komandieris pulkvežleitnants Juris Bezzubovs: "Situāciju armijā Zatlers neapraksta objektīvi. Viņa atbildēs ir jūtamas personiskas emocijas un aizvainojums. Es viņam neesmu draudējis, kad virsleitnants paziņoja par aiziešanu no armijas. Draudēt padotajam uzskatu par komandiera necienīgu rīcību un nekad to neesmu darījis. Vienīgi Zatleru informēju, ka saskaņā ar pastāvošo likumdošanu tiks pārbaudīts, vai nav jāatmaksā viņa mācībām iztērētā līdzekļu daļa. Izrādījās, ka nebija, visas saistības pret armiju un valsti virsleitnants bija izpildījis un varēja būt brīvs. Starp citu, savu aiziešanu no armijas Zatlers motivēja ar vēlmi iesaistīties valsts politikas veidošanā."

Daugavpils 34. zemessardzes artilērijas bataljona komandiera v. i. kapteinis Gunārs Vizulis: "Izskatās, ka cilvēks vīlās armijā. Es biju Zatlera komandieris vairākus gadus un esmu pārsteigts par viņa atbildēm. Zatlers bija ļoti labs virsnieks. Mūsu jaunie virsnieki mācās ārzemēs, bet, kad atbrauc atpakaļ, šeit aina ir daudz citādāka. Latvijas armija ir jauna, un mums nav tādu iespēju un ieroču kā lielām valstīm. Tad bieži rodas vilšanās."

Zatlers kā patriots valstij nav zudis

Nacionālo bruņoto spēku ģenerālinspektors brigādes ģenerālis Juris Vectirāns: "Bijušais virsleitnants Gustavs Zatlers bija ļoti labs virsnieks, un arī viņa karjera bija pietiekami veiksmīga. Varbūt jaunais cilvēks domāja, ka karjera varēja būt vēl labāka, taču armijas subordinācijas sistēma neļauj ātri kļūt par pulkvedi vai ģenerāli. Armijas rutīna nogurdina jaunus cilvēkus. Zatlers papildus dienestam studējis jurisprudenci augstskolā, acīmredzot tur viņam radās jauni izaicinājumi un redzējums uz lietām, viņš redzēja sfēras, kur var labāk realizēties un saņemt labāku algu. Un tas arī notika. Slikti, ka tādējādi armija pazaudēja perspektīvu virsnieku, bet tā nav nekāda traģēdija – viņa vietā stājies cits jauns virsnieks, absolūtais vairākums viņa vienaudžu virsnieku dienestu turpina. Zatlers tikai četrus mēnešus nenodienēja līdz līgumā paredzētajam laikam, taču, izvērtējot ieguldījumus viņa izglītībā, tika konstatēts, ka puisis nav neko parādā valstij un armijai – Gustavs ir atstrādājis viņā ieguldītos aptuveni 15 000 latu. Zatlers kā patriots valstij nav zudis, viņš – kārtīgs un godīgs Latvijas pilsonis – paliek starp mums. Tagad viņš ir alus biznesā, kas nav viegls un kur viņš varēs pierādīt virsnieka tvērienu. Intervijā Gustavs sevi sauc par rezerves virsnieku, kas nozīmē, ka viņš nav pārvilcis savai pagātnei pāri melnu svītru."

Viņš nemelo

NBS virsleitnants Rolands Millers: "Savas kompetences ietvaros varu apgalvot, ka Gustavs Zatlers stāsta par reālām armijas problēmām, varbūt dažos gadījumos es būtu izvēlējies citu formulējumu. Gustavs bija ļoti dedzīgs virsnieks un ļoti pārdzīvoja aplamības. Esmu nosvērtāks un vienmēr domāju, kā aplinkus panākt to, ko uzskatu par pareizu. Gustavs stāsta, ka viņam trūcis autoritāšu, bet man, piemēram, autoritātes nav vajadzīgas – es vados pēc cilvēku padarītiem darbiem. Cilvēki, kam nepieciešamas autoritātes, ir psiholoģiski nestabili un netic saviem spēkiem. Es pagājušogad arī domāju par iešanu projām no armijas, taču tiku tam pāri. Bataljona komandieris stāsta, ka Daugavpilī artilēristi ar dzīvi ir apmierināti, taču tā nav."

Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadets Jānis Leišalnieks: "Jaušams, ka Zatleram varētu būt sava daļa taisnības. Ja lielam patriotam pretī stājas sistēma, kas viņu neapmierina, cilvēks var salūzt. Rodas problēmas, kuras beigās var arī negribēties risināt. Domāju, ka Zatleram vēl vajadzēja pacīnīties. Personiski es sevi noskaņoju nopietnam dienestam un karjerai. Kaut gan, godīgi sakot, dzīvē visādi var gadīties."

G. Zatlera bijušais dienesta biedrs, rezerves virsleitnants, šobrīd tirdzniecības darbinieks Raivis Kancāns: "Zatlers neko nav samelojis. Viņš bija gudrāks par mani, jo aizgāja no armijas agrāk. Es vēl četrus mēnešus nodienēju Daugavpilī, uz kurieni pārcelti artilēristi. Tā ir pilnīgi bezjēdzīga cilvēku un materiālo resursu izlietošana. Kad es ieraudzīju zemessargus, kas nu būs artilēristi, man pazuda pēdējās ilūzijas. Daugavpilī dien papīru aprakstoši, stagnācijā iestiguši cilvēki, tad vēl no civilās dzīves tiek uz mācībām iesaukti zemessargi, kuriem nezin kāpēc pēkšņi sāk mācīt apieties ar lielgabaliem. Es sapratu, ka man, beidzoties līgumam, jāizmanto brīdis un armija jāpamet. Mūs ar lielu pompu aizsūtīja uz Daugavpili, solot nezin ko, turklāt cilvēkus uz svešu novadu pārcēla bez sociālajām garantijām. Pagājis pusgads, un cilvēki darījuši vien to, kā bezjēgā sēdējuši. Esmu dienējis Vācijā no kareivja līdz virsnieka līmenim un zinu, kā lietām jānotiek. Man grūti bija pieņemt šādu bezdarbību. Tāpat kā Gustavam. Un ko nozīmē mūsu spēcīgāko ieroču šķiru artilēriju novietot tiešā pierobežas tuvumā, 30 kilometrus no Baltkrievijas robežas, bez kājnieku aizsardzības. Artilērija bez kājniekiem nav nekas. To saprot pat ne sevišķi militāri izglītots cilvēks."

Jādod skaidra vīzija

Bijušais jūras spēku komandieris jūras kapteinis Ilmārs Lešinskis: "Jauniem virsniekiem gribas dienēt Rīgā, un par Daugavpili viņiem nepatīk domāt. Dienests nav darbs, bet dzīvesveids, karavīram jābūt spējīgam upurēt savas ģimenes, savas privātās intereses un nemeklēt siltāko vietu. Ne katrs, kam ir uzpleči ar zvaigznītēm, ir virsnieks – izskatās, ka to var attiecināt arī uz Zatleru. Tajā pašā laikā artilērijas diviziona nākotne varbūt patiešam nav skaidra un ne katrs virsleitnants var saprast, ir tā lieta perspektīva vai nav, viņam ir nākotne vai nav, varbūt jaunākajiem komandieriem to arī nestāsta. Ir tikai mācības ārzemēs, Latvijā nekas nenotiek, lielgabali veci un tiks mainīti. No jūras spēkiem jaunie virsnieki pēdējos piecus gadus, kad biju komandieris, projām nemuka. Man liekas, ka jebkuram jaunam virsniekam vajag radīt skaidru vīziju par to, ko viņš darīs šodien, ko pēc gada, ko – pēc trijiem. Jāsaprot, ka Latvijas armiju nevar salīdzināt ar lielo valstu armijām – mēs nevaram atļauties lielas un dārgas mācības, ieročus un tehniku. Varbūt arī nemitīgās bruņoto spēku reorganizācijas reizēm cilvēkiem sajauc galvas. Piekrītu, ka, lai tagad brauktu dienēt uz Daugavpili, virsniekam jābūt ļoti optimistiski noskaņotam."

***