Jaunākās ziņas

Par Saeimas deputātu piedalīšanos LIZDA akcijā “Skolas diena 2017”

24.11.2017.     Nr. 314   Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”- “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijai   Par Saeimas deputātu piedalīšanos…

Lasīt tālāk

Aptaujas

Vai atbalstāt Valsts prezidenta priekšlikumus?

Balsot

Grāmatas "No lauku puikas līdz ģenerālim" atvēršanas svētki 2017.gada 22.novembrī Latvijas kara muzejā

Autors: Sandra Rozenštama

Šo vakaru gribētos sākt ar Ojāra Vācieša vārdiem:

 

Šo pašu svētāko Tu neaiznirsti:

Vai Jūras dzīlēs nirsti,

Vai draugu pulkā dali savu prieku

Vai viens pats satiecies ar pretinieku

Tu esi Latvija!

Atzīmējot Latvijas simtgadi katram Latvijas iedzīvotājam vajadzētu dot savu artavu Latvijai un attiecināt uz sevi teicienu „Es esmu Latvija”.

Šodien mēs svinam, sadarbībā ar apgādu Jumava un Latvijas kara muzeju, Kārļa Krēsliņa grāmatas no “Lauku puikas  līdz ģenerālim” atvēršanas svētkus

Katram no mums ir iespējām rakstīt par savu dzimtu, ģimeni un saviem novadniekiem. Tā veidojot mūsu valsts – Tēvzemes – vēsturi, hroniku nākamām paaudzēm.

Savu iespēju rakstīt izmantojis arī ģenerālis, habilitētais inženierzinātņu doktors, profesors, sporta meistars, saeimas deputāts, Viestura ordeņa kavalieris Kārlis Krēsliņš. 

   Viņa grāmata vēstī par Latvijas vēsturi, raugoties uz pagātnes un šīsdienas notikumiem caur Annas pagasta ļaužu likteņiem, caur savu ģimeni, Latvijas simts gados. 

 

 

 Šis stāsts ir par vienkāršu zemnieku ģimenes likteni pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, tās izsūtījumu un izdzīvošanu Sibīrijā, kā arī par lauku puiku Kārli, kas Latvijā izaudzis līdz ģenerālim.

5.slaids

Kārlis par saviem vecākiem grāmatā raksta:

Tēvs dzimis 1891.gadā, māte – 1910.gadā. Viņi bija mūsu valsts dzimšanas dienas liecinieki un dalībnieki. Tā bija tipiska Latvijas zemnieku ģimene, kuriem bija sava zeme, 4 bērni, kas tāpat kā daudzi citi tika izsūtīti uz Sibīriju.

 

Citātu no grāmatas

Mans tēvs Latvijas dzimšanas laikā (1918.gada 18.novembrī) bija pieaudzis 27 gadus vecs vīrietis,

Tēvs bija vīrietis ar “dzelzs” nerviem. Atceros viņa teikto mātei par nervozēšanu un pārdzīvošanu: “Kas tie nervi tādi ir? Jaunkundžu izgudrojums. Vajag strādāt, bet ne velti runāt par nerviem, par pārdzīvojumiem”. Tomēr bija gadījumi, kad viņa acīs redzēju asaru. Viņš klusēja, neko neteica, bet tomēr asaras acīs bija, kas mani, puiku, pārsteidza. Es, taisnību sakot, pat neatceros kādā sakarā, bet es tad sapratu, ka ir lietas, kas viņu var dziļi ietekmēt.

1918.daga 18 novembrī manai mātei gan bija tikai 8 gadi.

Māti Kārlis raksturoj:

Māte man bija patiešām sapņu sieviete, jo gan izskats, gan prasmes, prāta dotības, prasme ģērbties, uzvesties, runāt - tas viss bija ļoti augstā līmenī. Es dzīvē neesmu saticis neko labāku. 

 Viņi bija šī notikuma aculiecinieki un vēlāk Latvijas pirmās brīvvalsts iedzīvotāji. Viņi bija zemnieki ar nelielu saimniecību (~40ha zemes), kas prata izveidot un uzturēt savu ģimeni un saimniecību. Tādas zemnieku saimniecības veidoja tā laika Latvijas ekonomisko un sociālo pamatu.

 

Ģimene toreiz dzīvoja Annas pagastā Triseniekos

Grāmatas 1. nodaļā ir izmantoti arhīvu materiāli par Annas pagastu, par kuriem liels paldies sakāms Vijai Miķelsonei  Lapiņai. Diemžēl Vija Miķelsone šodien ierasties nevarēja, bet viµa ir atsūtījusi savu sveicienu Kārlim, kuru nolasīja Lidija Dzene.

Kad 1957.gadā jūsu ģimene atgriezās dzimtajā Annas pagastā, mājas vietā bija tikai krāsmatas. Dzīve bija jāsāk no nulles.Es, kaimiņmājas meitene, apbrīnoju tavas mammas dzīvesprieku, trāpīgo humoru, mērķtiecību un prasmi sarunāties un klausīties. Tu, Kārli, skolā, klasē mūs ,, paņēmi,, ar savu neatlaidību, prasmi redzēt galveno, mērķtiecību un darba mīlestību gan mācībās, gan citās jomās. Tu pat ogas mežā lasīji ātrāk un tīrāk par citiem....Man gribas šo sveicienu beigt ar Kārļa Skalbes vārdiem; ,,Ārējo varu var lauzt. Dvēseles vara ir nesalaužama."

Novēlu tev vēl ilgus auglīga darba gadus un izturēt jaunā laika un dzīves izaicinājumus! Vija Miķelsone no Annas pagasta.

 

7.slaids

Kara gadi un brīvības cīņu laiks pierādīja, ka annenieši ir patriotiski ļaudis. Vietējā gruntniecība - turīgie zemnieki, izglītības un kultūras darbs, saimnieciskās un sabiedriskās aktivitātes bija laba augsne, lai gadsimta sākumā te augtu labi savas tēvzemes patrioti.

(„Malienas Ziņas”, 1939, 16. novembris). No Annas pagasta nākuši seši Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, no kuriem četri ar lielu mīlestību un panākumiem kopa savu zemi pagastā

Bet mierīgo dzīvi Annas pagastā pārtrauca karš. 

1944.gada jūnijā Annai tuvojās fronte un visus iedzīvotājus vācieši dzina no mājām ārā. Iedzīvotāji ar lopiem un sadzīves lietām paslēpās mežā, jo negribēja doties bēgļu gaitās plašajā pasaulē. Pāri „Trisenieku” zemei, sākot no Ezeriņiem, uzbūvēja ierakumu un blindāžu joslu. Te smagās kaujās satikās abas armijas, saārdot zemi, nodedzinot visas apkārtnes mājas un atstājot simtiem kritušo abās frontes pusēs.

Pēc kara tēvs uzsāka Trisenieku atjaunošanu: uzcēla kūti, saveda materiālus mājai

Bet pienāca 1949.gads 25.matrs. Sibīrija

Kārļa tēvs smējās – Mūs aizsūtīja uz krievu valodas kursiem

Sibīrijas bērni

Par dzīvi Sibīrijā var atrast daudz aculiecinieku rakstīto un stāstīto. Domāju, ka bērni un pieaugušie šīs dzīves grūtības uztvēra dažādi. Pieaugušajiem vajadzēja prast izdzīvot pašiem un saglabāt savus bērnus. Mēs Sibīrijas bērni vairāk domājām par sevi, kā dabūt kaut ko paēst un ātrāk kļūt pieaugušiem.

Mēs sapņojām par sātīgu ēdienu, neatkarību, spēku un brīvību. Starp mums, tā pat kā starp  pieaugušajiem, cieņā bija drosme, uzticība un spēks. Tas daļēji nāca no cietumnieku romantikas un dziesmām. Mēs augām to ietekmē. No Sibīrijas laikiem man palicis atmiņā teiciens „Netici, nebaidies, nelūdzies!”, un es to ievēroju vēl šodien.

 Dažus cilvēkus Sibīrija sakropļoja, bet daudzus norūdīja. Es domāju, man tā bija laba dzīves skola, vismaz pamatskola, kas mani norūdīja gan fiziski, gan psiholoģiski. Es citādāk skatījos uz ģimeni un, pirmkārt, saviem vecākiem.

1956. gadā mūs atbrīvoja, bet tikai 1957.gada ziemā devāmies uz Latviju, ceļš mājup veda caur Maskavu.Maskavā visiem bija liels satraukums, jo atbraucām uz trīs dzelzceļa staciju pieturu, bet mums vajadzēja nokļūt Rīgas stacijā. Tagad tas liekas vienkārši, bet toreiz tas bija citādāk. Mēs, bērni, vispār nebijām redzējuši pilsētu. Mēs bijām no Sibīrijas mežiem iznākuši “maugļi”.

Par atgriešanos mājās Kārlis raksta:

Toties netālu no mājas vietas beidzot ieraudzīju savu sapņu bērzu birzi. Tēte man par to stāstīja Sibīrijā, kad kopā gulējām barakā uz lāvas, tā man identificējās ar Latviju un Tēvzemi. Tā patiešām bija skaista. Bērzi jau bija izauguši lieli, un tur varēja atrast arī meža zemenes.

Bet par pirmajiem skolas gadiem Latvijā,

Atmiņā palikuši pirmie sacerējumi un diktāti latviešu valodā, kad pasniedzējs ielika man “1 ” un teica, ka tas esot unikāli, jo viss darbs bija salabots sarkans.

Mūsu ģimenē bija izveidojusies tradīcija,bieži diskutēt par politiskajiem jautājumiem. Taisnību sakot, bija laiks, kad es ticēju sociālisma idejām. Tomēr tēva argumenti pret bija ļoti pārliecinoši.Tēvs teica: “Ļoti iespējams, ka sociālisms ir laba lieta, tikai Ulmaņa laikos mēs stāvējām rindās, lai nodotu, pārdotu sviestu, gaļu, bet tagad, sociālisma laikos, mēs stāvam rindās, lai kaut ko nopirktu”. 

1963.gada vasara karaskola

No Alūksnes mēs bijām trīs kursantu kandidāti: Jānis Bauers, Nikolajs Vagins un es. Mācības un treniņi man padevās viegli.Bija daudz dažādu negadījumu, dažreiz pat anekdotisku. Viens piemērs. 1965.gadā, kur tagad NAA un Policijas koledža, bija parks. Mēs tur tikāmies ar meitenēm. Tas bija blakus, un vajadzēja tikai pārlēkt pāri sētai.Reiz gājusi militārā patruļa un ieraudzījusi kursantu, kas mīlējās ar meiteni. Grūti iedomāties dumjāku patruļas vadītāja jautājumu kursantam - parādiet savu atvaļinājuma zīmi. 

Par pavadītiem gadiem karaskolā Kārlis secina:

1. Man karaskolas dzīves apstākļi bija tie labākie, ko es biju līdz tam baudījis. Režīms, labi sadzīves apstākļi, paēdis un iespēja mācīties. Ko vairāk vajag? Mācību priekšmeti bija interesanti, jo uzsvars bija uz radioelektroniku, matemātiku un fiziku.

2. Es uzsāku nopietni mācīties. Karaskolā visas ieskaites un eksāmeni nokārtoti teicami. Es biju karaskolas vairākās izlasēs: krosā, slēpošanā, daudzcīņā un šaušanā.

3. Es ieguvu papildu iemaņas vadīt kolektīvu. Es biju seržants un nodaļas komandieris.

4. Domāju, tas bija laiks, kad no puikas, jaunieša kļuvu par vīrieti ne tikai pēc pases datiem, bet arī psiholoģiski un morāli.

 

Pēc karaskolas absolvēšanas un atvaļinājuma (1966.gada septembrī) mēs četri jauni leitnanti latvieši - Arnolds Krauklis, Juris Apse, Gunārs Skurstenis un es - devāmies uz Ziemeļu flotes aviācijas štābu. Kur uzsāka dienestu Ziemeļflotes aviācijas pulkā.Tad sekoja Mācības un darbs Maskavas Militārajā akadēmijā

Par draiskiem, traģiskiem un smieklīgiem notikumiem Ziemeļflotes aviācijas pulkā un Maskavas Militārajā akadēmijā kas pārvērta  lauku puiku par ģenerāli Jūs, cienījamie lasītāji, variet lasīt paši.

Sports Kārlim vienmēr ir bijis cieņā. Ir pieveikti maratoni, precīzi sašauti mērķi un slēpes ar velosipēdu viņam vēl tagad ir pa rokai.

Es pierādīju, ka labs students, kas absolvēja akadēmiju ar zelta medaļu, vienlaicīgi var būt labs sportists.

Dodiet cilvēkam mērķi, kura dēļ ir vērts dzīvot un viņš spēs izdzīvot jebkurā situācijā Gēte

Kāds bija Kārļa dzīves mērķis, mēs varam lasīt grāmatas pēdējā teikumā:

Parastā cilvēka nemirstība ir viņa pēcnācējos.

Dažreiz diskutē, kā audzināt bērnus? Atbilde ir ļoti vienkārša - ar savu piemēru. Var sausu muti izrunāt un stāstīt bērniem un citiem cilvēkiem, kā vajag pareizi un labi darīt, bet, ja pats to neievēro, tad tā ir tukša runāšana. Pirmkārt, bērni ļoti labi redz un atšķir „graudus no pelavām”. Viņi redz un saprot vecāku attieksmi pret dzīvi, darbu, pret Tēvzemi, valsti, ģimeni, cilvēkiem.

Stāsts par ciltskoku

Stasts par sievu

Stāsts par bērniem 

Stāsts par mazbērniem! 

Slikts tas kareivis, kas nesapņo kļūt par ģenerāli.

 

Kārlis grāmatas nobeigumā raksta:

 Grāmatā es mēģināju parādīt, ka godīgi cilvēki ar stipru gribasspēku var izdzīvot pat ļoti sarežģītajos dzīves apstākļos un daudz ko dzīvē sasniegt. Labas smadzenes ir vajadzīgas visām varām. Arī PSRS laikos cilvēks varēja daudz ko sasniegt, nevajadzēja obligāti kļūt par noziedznieku, nodevēju, lai gūtu panākumus zinātnē, pat karavīra karjerā. Politiskām iekārtām bija savas negatīvās puses, tā apgrūtināja, bet nebija nepārvarama.

Grāmatā notikumi ir aprakstīti atklāti, nemēģinot slēpt autora sliktās vai morāli nosodāmās darbības. Autora dzīves moto sabiedrības un bērnu priekšā vienmēr ir „Dariet kā es”.

Jebkura cilvēka dzīves jēga ir radoši strādāt, veidot ģimeni, pēcnācējus. Vecākus un bērnus neizvēlas. Tie ir tādi, kādi ir. Galvenais ir rast gandarījumu, laimi, saprasmi.

Top jauna grāmata: No ģenerāļa līdz saeimas deputātam

Par jaunām iecerēm autors pats.

Pasākumu vadīja mana palīdze Sandra Rozenštama

Vārds apsveikumam:

Apgāda  Jumavas valdes loceklim Jurim Visockim

Rakstniekam Jānim Ūdrim

Novadniekam

Komentāri

Atzīmēti ar * lauki ir obligāti

Vārds: *
E-pasts: *
(Netiks publicēts)
Komentārs: *
Drošības kods
Pārlādēt
Ievadiet drošības kodu: *
 
Pievienot

Atmiņu krātuves

Dienas citāts

Mūsu pagātnes lēmumi veido mūsu tagadni


Imants Ziedonis

Laiki nav svarīgi.Svarīgs ir cilvēks


VIENS DZELŽAINS CITĀTSNO 'DZELZS LĒDIJAS' TEČERES MUTES

Valsts bagātība ne vienmēr balstās uz tās dabas resursiem – tā ir sasniedzama par tad, ja šādu resursu nav vispār. Pats galvenais resurss ir cilvēks. Valstij ir jāizveido pamats, lai varētu uzplaukt talantīgi cilvēki. Vida Press