Cienījamā Saeimas vadītāja, kolēģi!

Mūsu tiesībsargs Juris Jansons ir daudz izdarījis. Tomēr daži izsaka kritisku viedokli par nepietiekošu uzmanību dažām specifiskām jomām. Kā atzīmēja pats tiesibsargs, viņa darbības jomas ir ļoti daudzas un dažādas. Šajā sakarā gribu rosināt jautājumus pārdomām, kurus arī var skatīt caur tiesību prizmu.

Pēc mana subjektīvā viedokļa, Krievu un musulmaņu pasaulei savai darbībai konceptuālā bāze ir tas, ka Rietumvalstis par galveno vērtību uzskata cilvēku. Tā ir ideja, kurai grūti nepiekrist, bet vai cilvēku darbībai nav jāliek ierobežojumi? Bieži aizstāvot vienu cilvēku grupas tiesības tiek samazinātas citu cilvēku tiesības. Tādu piemēru ir daudz. Plānoju parādīt mazmeitai Rīgu, bet bija netradicionālās orientācijas cilvēku gājiens un man ieteica pameklēt citu vietu un laiku pastaigai ar mazmeitu. Dānijā - neliela pašvaldība, kur dzīvo daudz musulmaņu, demokrātiski nobalsoja, lai ekonomētu finanšu resursus, atteikties no Ziemassvētku eglītes, bet neaizmirsa atzīmēt musulmaņu svētkus.

Kā vērtēt? 1) Kāds teorētiskais un morālais pamats ir krievu un islāma pasaulei? Pirmkārt, Rietumvalstu cilvēku visatļautība, morāles principu degradācija. Ja lepojas ar netradicionālo seksuālo orientāciju, ja plašsaziņas līdzekļos sieviete atklāti paziņo, ka vairāk nekā desmit gadus bija precējusies ar kaķi, tas miris, tagad viņa dzīvo ar suni, ja oficiāli atzītas viendzimuma laulības utt. Vai vajag vēl kaut ko pierādīt parastajiem Krievijas un islāma pasaules iedzīvotājiem, lai iesaistītu viņus cīņā ar Rietumiem?

2)     Bēgļu (imigrantu) uzņemšana. Spārnots teiciens: „21. gadsimtā pasaule ir šķidra – nauda, cilvēki un „smadzenes” pārvietojas uz turieni, kur tiem labāk.” Vai valsts iedzīvotājiem ir dota iespēja pieņemt lēmumu par imigrantu uzņemšanu un to skaitu savā valstī? Vai viņiem ir jācieš no imigrantu klātbūtnes? Vai viņu tiesības var būt mazākas nekā imigrantu tiesības? Jautājumu daudz, bet bieži cilvēkus, kas uzdod tādus jautājumus, uzskata par „sliktajiem” – fašistiem utt.

3) Par dažādu nacionalitāšu, iedzīvotāju iespēju iegūt neatkarību un dibināt savu valsti. Jebkurā valstī var atrast cilvēku grupas, kas būtu gatavas cīnīties par savu neatkarību. To mēs redzam civilizētās valstīs - Čehoslovākija (Čehija un Slovākija) arī neviennozīmīgi vērtētā Kosova vai Piedņestra (Predņestrovje) Moldovā, vai Ziemeļosetija un Abhāzija Gruzijā, vai kurdi Turcijā utt. Ar šo punktu var attaisnot notikumu organizēšanu Krimā, Austrumukrainā un citur.

Vai nevajadzētu nedaudz mainīt galveno prioritāti. Galvenais ir cilvēks, bet ar noteiktiem ierobežojumiem. Galvenais ir cilvēks, kas cenšas saglabāt savu valsti, savu Tēvu zemi, kur viņš dzīvo.

4) Vēl viens aspekts, kas skar cilvēka tiesības. Par pielaidēm. Bieži pie mums izskan, ka galvenais ir cilvēks. Visos līmeņos tiek teikts, ka vajag rūpēties par cilvēkiem. Kas notiek realitātē? Artis Drēziņš („Latvijas avīzē” 2016. gada 14. janvāris) raksta NBS Ūdenslīdēju skolas komandieris komandleitnants Jurijs Timofejevs piedzīvoja insultu.

40 gadu vecajam virsniekam bija nepieciešama steidzama un ilgstoša ārstēšana. Tās laikā Timofejevs saņēma vēl vienu triecienu: viņam atņēma drošības sertifikātu darbam ar NATO un Eiropas Savienības klasificēto informāciju vai, parastajā valodā saukto, pielaidi. Tad papildus Latvijas armijas Centrālās medicīnas ekspertīzes komisija konstatēja, ka insults nekādi nav saistīts ar dienestu utt.

Cilvēkam, kas uzsāka dienestu Jūras spēkos (JS) 1993. gadā un vairāk nekā 1000 stundas bijis zem ūdens, bija labākais ūdenslīdējs, nebūs kompensācijas par invaliditāti utt. Tādas ir rūpes par karavīriem. Vai tas vairo ticību komandieriem, savai valstij?

Iespējams, tas ir izņēmums? Par nožēlu nē. Latvija ir jūras valsts. Tādēļ detalizētāki par vienu spēka veidu – Jūras spēki (JS). Latvijā JS, kā arī citi spēku veidi, veidojās no nulles. Latvijā bija tikai daži JS virsnieki ar atbilstošu izglītību un dienesta pieredzi vēl no PSRS laikiem. Daudzi no viņiem, pēc 1992. gada, papildus izgāja apmācību ASV un citās NATO valstīs. Vecākie un augstākais virsnieks: Gaidis Zeibots, Jānis Ādamsons, pirmais JS štāba priekšnieks, Hermanis Černovs, Ilmārs Lešinskis, bijušais JS komandieris (miris), Andrejs Zvaigzne, Aleksandrs Pavlovičs, bijušais JS komandieris, un pagājušajā gadā atstādinātais no JS komandiera amata Juris Roze.

Tie bija labākie JS virsnieki – komandieri. Kas ir viņiem kopējs – viņus, izņemot Gaidi Zeibotu, visus „aizgāja”. Vienkāršs veids – nedot pielaidi. Tas vēdina uz domām, ka bieži tiek meklēti valsts ienaidnieki ne tur, kur vajadzētu.

Patiešām tiesibsarga darbības jomas ir daudz un dažādas. Es uzliku uzsvaru vairāk ar drošību saistītiem jautājumiem.

Nobeigumā: esmu vairakkārt piedāvājis par atslēgas vārdiem uzskatīt - ticība, labklājība un drošība. Ticība vai uzticība savas valsts vadībai, kas mazinātu arī tiesībsarga darba apjomu. Piemēram, Somijā vai Šveicē, kur ir augsta uzticība savas valsts vadībai un labklājība, „zaļo cilvēciņu” eksistence maz iespējama.

18.02.2016. 12.Saeimas deputāts Kārlis Krēsliņš