1999. gadā Gustavs Zatlers saņēma "Goda zobenu" kā Nacionālās aizsardzības akadēmijas labākais kadets, bet tagad bijušais Latvijas armijas virsleitnants tirgo alu...

Bija labākais virsnieks, tagad tirgo alu

1999. gadā Gustavs Zatlers saņēma "Goda zobenu" kā Nacionālās aizsardzības akadēmijas labākais kadets, bet tagad bijušais Latvijas armijas virsleitnants tirgo alu...

Armijā aizgāja idejas vārdā

– Kā nokļuvāt armijā?

– Pabeidzu vidusskolu, un bija iespēja brīvprātīgi doties armijā – tas bija 1996. gadā. Skolas laikā jau bija ienācis prātā, ka varētu savu dzīvi saistīt ar militāro dienestu. Nolēmu, ka – armija, tas ir forši, un iestājos Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.

– Nevarētu apgalvot, ka armija pirms desmit gadiem jauniešu vidū bija populāra.

– Jā. Kad klasesbiedriem pateicu, ko esmu nolēmis, par mani brīnījās un smējās. Tad jau visiem bija viens orientieris: iegūt specialitāti, lai varētu ātri sapelnīt daudz naudas.

– Bet kāpēc jūs tā nedomājāt? Mācībās neveicās?

– Sekmes bija normālas. Aizsardzības akadēmijā trīs gadus studēju vada komandieru kursā, militārās mācības bija vispusīgas, godīgi sakot, tieši augstskolā sāku tā īsti mācīties. Bija kazarmu režīms, un nekam citam laika daudz neatlika. Man patika.

– Un tā patikšana vainagojās ar to, ka jūs atzina par kursa labāko kadetu. Tas deva kādas priekšrocības, sākot militāro karjeru?

– Neko daudz. Tas bija tikai gods, varbūt kāds manu uzvārdu sadzirdēja. Pēdējā kursā uzņēmīgākie jau centās sarunāt sev vietu tajās vienībās, kur gribēja. Es aizgāju uz artilērijas divizionu Ādažos par mīnmetēju vada komandieri. Pēc pusgada mani aizsūtīja uz trīs mēnešu militārajiem kursiem Čehijā, pēc kuriem atgriežoties jau biju rotas komandieris. Tad vēl mēnesi mācījos vai, precīzāk sakot, dienēju Francijas armijā, pusgadu mācījos Kanādā.

– Nav slikti jaunam virsniekam.

– Jā, bet ne jau man vienīgajam bija tādas iespējas – uz ārzemju kursiem brauca arī daudzi citi mana vecuma jaunie virsnieki. Tas bija laiks, kad daudzos komandieru amatos bija virsnieki ap gadiem četrdesmit, kas pārmaiņu gados bija ātri no civilās dzīves nokļuvuši militārajā, bet bez pienācīgas izglītības, uzvedības un valodu zināšanām. Lai neblamētos, šādus cilvēkus uz mācībām ārzemēs lielākoties nesūtīja. Braucām mēs – diezgan izglītoti, jauni un perspektīvi. Mūs ievēroja. Arī uz Latviju atbraukušās ārzemju militārpersonas šeit meklēja kompetentus virsniekus, ar kuriem parunāties. Reizēm bija neveiklas situācijas, kad kādas NATO valsts augsta ranga virsnieks nerunāja viss ar tāda paša amata Latvijas armijas pārstāvi, bet ar tevi, līdzās stāvošu "zaļu" leitnantiņu… jo tas vismaz varēja kaut ko atbildēt...

Vaina bija sistēmā, ne naudā un

Daugavpilī

– Kā noprotu, militārā karjera jums iesākās labi, tomēr vienā brīdi jūs paziņojāt, ka armiju pametat – pat pirms līguma beigām. Kas notika?

– Pagājušā gada augustā uzrakstīju lūgumu atbrīvot mani no dienesta. Bija vairāki iemesli. Man bija noslēgts piecu gadu līgums, līdz kura beigām bija palikuši četri mēneši, taču situācija bija nobriedusi un vairs negribēju gaidīt.

– Nu ja – jūs negribējāt braukt uz Daugavpili, uz kurieni pārcēla artilēristus! Rīdziniekam tas ir saprotams.

– Uzskatu, ka artilēristu vienības pārcelšanai uz Daugavpili nebija racionāla pamata. Diviziona izveidē Ādažos bija ieguldīts liels darbs, kas tika sagrauts.

– Kas tieši? Vecie čehu lielgabali tāpat nav atbilstoši NATO standartiem un nolemti utilizēšanai. Daugavpilī jaunā vietā ar laiku būs moderni ieroči, cilvēku, kas grib dienēt, arī Latgalē ir vairāk nekā vajag.

– Es artilēristus uz Latgali nepārceltu. Tika izjaukts profesionāļu kodols, kas gadiem bija sastrādājies. Kas tad uz Daugavpili ir pārcēlies? Viens virsnieks. Pārējie atrada dažādus iemeslus, lai nebrauktu, cits atvaļinājās. Tomēr gaidāmā pārcelšanās uz Daugavpili nebija galvenais, kāpēc nolēmu aiziet no armijas. Ja būtu pārliecināts, ka tur gaidāms interesants dienests, uz Daugavpili brauktu, bet tur vienkārši sēdēt garlaicībā?

– Bet vai tas jaunam virsniekam nebūtu liels izaicinājums – tukšā vietā izveidot lielisku vienību?

– Tas ir izaicinājums, un tāpēc tur varbūt arī ir viens profesionāls virsnieks no Ādažiem, bet man personiski liekas, ka tur nav ko izaicināt – ne ieroču, ne naudas, ne karavīru. Zinām jau, ka viens nav karotājs.

– Tur ir zemessargi.

– Ja nav ieroču un profesionālu artilēristu, es uzskatu, ka tad nav nekā. Bet, ja arī tā visa Daugavpilī būtu, tāpat no armijas aizietu – varbūt tikai pēc četriem mēnešiem. Es gribēju dzīvē kaut ko mainīt – man to grūti paskaidrot.

– Varu palīdzēt. Jums piedāvāja vairākas reizes lielāku atalgojumu civilā darbā, un arī sieva, kas labi pelna, bijusi kategoriski pret pārcelšanos uz Daugavpili. Tātad naudas un ģimenes spiediens. Ja leitnants to neiztur, viņam nekad nekļūt par ģenerāli...

– Kas jums to teica? Jā, arī tie bija apstākļi, kas veicināja manu lēmumu. Sieva bija pret, bet gan es to būtu nokārtojis. Jau pirms dienesta zināju, ka algas karavīriem nebūs augstas. Dienesta sākumā vispār saņēmu kapeikas. Bet pēc vidusskolas nauda man nebija galvenais – svarīgākais bija ideja, patriotisms. Pirmajos gados naudas trūkumu neizjutu: armija ir veidota kā sistēma, kur cilvēks vienmēr būs paēdis, apģērbts, ar sociālām garantijām. Un, ja tu esi karavīrs fanātiķis, neko daudz vairāk jau arī nevajag. Bet, tiklīdz tiek zaudēta ticība idejai, tu jau sāc domāt.

– Kas tā par ideju?

– Man bija ticība armijai kā vienotai komandai, kurā ir mērķtiecīgi cilvēki, kas strādā sabiedrības labā.

Latvijas armijā trūkst autoritāšu

– Kur tā ideja palika?

– Pamazām izdzisa, es tai vairs neticēju. Armijā ne tuvu viss ir tik labi, kā no ārpuses liekas. Cilvēki viļas, jo redz, ka viņu darbam nav pielietojuma, kļūst pasīvi, dien bez degsmes – galvenais, lai no ārpuses viss labi izskatās. Maz komandieru, kuri būtu autoritātes. "Augšā" sēž dunduki – tas ir galvenais vienību virsnieku sarunu temats.

– Es saprotu, ka ar "augšām" pirmām kārtām domāti mūsu ģenerāļi un Nacionālo bruņoto spēku komandieris viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots?

– Negribu nevienu personiski apvainot. Autoritāte ir brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš, par pārējiem neko labu neesmu dzirdējis. Daudzi jaunie virsnieki sākumā cenšas, bet ir neapmierināti, ka neievēro viņu darbu, un beigās viņi paliek par slaistiem, kas domā tikai par sevi.

– Kādam jābūt vecākajam virsniekam, lai viņš būtu autoritāte?

– Pirmām kārtām godīgam, taisnīgam, spējīgam saprast un uzklausīt. Daudzi talantīgi jaunie virsnieki kā cilvēki ir salauzti. Piemēram, atbrauc puiši no mācībām Vācijā, grib izrādīt iniciatīvu un sākt nopietni strādāt, bet viņus pasūta… Un nākamreiz šie virsnieki brauks uz ārzemju kursiem nevis lai mācītos, bet lai atpūstos, jo zina, ka viņu zināšanas nevienam nebūs vajadzīgas. Virsnieki turpina armijā veģetēt vai meklē iespējas savas zināšanas izmantot civilajā dzīvē.

– Kas pie tādas situācijas vainīgs?

– Vadība.

– Tātad: zivs pūst no galvas.

– Pēdējos gados man liekas, ka Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir grūtības ar pārvaldi, centrālo vadību. "Apakšas" cīnās savā starpā un nerespektē vai cenšas apiet "augšas".

– Bet kāpēc par nekārtībām Latvijas armijā tik maz dzird? Uz ārpusi armija laiž tikai pozitīvo informāciju. Pie mums brauc dažādi NATO ģenerāļi un citi militārie inspektori, kas pauž prieku par Latvijas armijas attīstību un karavīriem, arī miera uzturēšanas misijās par latviešu vienībām dzird tikai labus vārdus.

– Karavīri arī ir labākie! Jautājums ir par sistēmu.

– Ja ar sistēmu, jūsuprāt, viss būtu kārtībā, būtu palicis dienestā?

– Jā.

– Neslēpsiet taču, ka arī atalgojums bija svarīgs faktors, lai aizietu? Kāda bija virsnieka un kāda ir "Cēsu alus" darbinieka alga?

– Līdz algu reformai pagājušā gada 1. jūlijā man kā virsleitnantam "uz rokas" bija 220 lati, pēc tam – 340. Tagad man ir divreiz lielāka.

– Viegli bija tikt vaļā no armijas? Vai neprasīja jums maksāt par līguma laušanu pirms termiņa: jūsos taču bija ieguldīta ne maza nodokļu maksātāju nauda?

– Armijā nevienu neinteresē, vai tur tāds virsleitnants Zatlers ir vai nav.

– Zeibota vietā es būtu pieprasījis, lai jūs maksātu kompensāciju valstij – ja ne citādi, tad caur tiesu.

– Sauszemes spēku komandieris pulkvežleitnats Bezzubovs jau draudēja, ka šis solis man dārgi maksās, ar to rēķinājos, taču beigās šķīros no armijas bez izdevumiem. Tā bija komandieru nekompetence. Man pat neviens nepaprasīja, kāpēc eju projām, jo visi bija iedomājušies, ka to zina – Daugavpils un naudas dēļ. Bet tā nebija.

– Kā jūs rīkotos Nacionālo bruņoto spēku komandiera vietā, ja no armijas grasītos iet projām jauns un talantīgs virsnieks?

– Nelaistu tik viegli vaļā. Iesaistītos dialogā, mēģinātu saprast, kas par lietu. Kad paziņoju, ka eju projām, ar mani nevis runāja un mēģināja atrunāt, bet sāka riebt, personāldaļas priekšnieks solīja darīt visu, lai pirms līguma beigām nekur citur nevarētu strādāt. Šāda attieksme bija papildu stimuls, lai saites ar armiju sarautu vēl ātrāk.

Militārpersonas darba tirgū ir pieprasītas

– Dzirdēts, ka privātfirmas bijušās militārpersonas labprāt ņem darbā, jo bijušais karavīrs nozīmē to, ka šis cilvēks pieradis pie disciplīnas, bez ierunām izpilda pavēles, ir gatavs strādāt virsstundas un jebkurā laikā.

– Jā, to novērtē, sevišķi, ja darba intervija ir ar cilvēku, kas dienējis. Tiesa, divos gadījumos pret mani kā karavīru izturējās krasi negatīvi. Redziet, es biju izrēķinājis tā – lai iegūtu labu darbu, man vajadzēs pusgadu, tāpēc uz to gāju laikus un mērķtiecīgi vēl dienesta laikā. Pieteicos darbā 15 vietās, arī man bija savas prasības, jo neklātienē studēju jurisprudenci. Uzskatīju, ka varu strādāt par juristu, vadīt cilvēkus vai strādāt tirdzniecībā. Visizdevīgākais bija "Cēsu alus" piedāvājums. Nu jau pusgadu tur strādāju un atbildu par tirdzniecību Jūrmalā.

– Jums ir atpakaļceļš uz armiju?

– Juridiski jā. Esmu rezerves virsleitnants.

– Vai nevelk atpakaļ?

– Nē, bet man atmiņas ir pozitīvas. Man ir gandarījums par šiem septiņiem armijā pavadītiem gadiem. Esmu daudz ieguvis. Tas nav zemē nomests laiks. Bet tagad ir citāds laiks un citādas emocijas. Arī ļoti interesanti.

– Interesanti – kas?

– Liela konkurence, jādomā, kā apsteigt un pārsteigt citus alus ražotājus. Liels azarts. Uzreiz redzams rezultāts, kas izpaužas skaitļos. Armijā tā nebija. "Cēsu alus" ir labākais Latvijā un drīz apsteigs "Aldari" – to jūs noteikti uzrakstiet!

– Es gan domāju par ko citu: kā jūtas cilvēks, kas reiz bijis patriotiski noskaņots virsnieks, gatavs aizstāvēt savu dzimteni, bet tagad tirgo alkoholu...

– Sajūtas ir citādas. Patiesi, redzot, ka cilvēks dzer par daudz un tu uz viņa rēķina pelni, tā jocīgi paliek, taču alu dzēruši un dzers.

– Ko par šādu karjeru saka jūsu tēvs, pazīstamais ķirurgs, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas direktors Valdis Zatlers?

– Izskatījās, ka priecīgs nebija. Tēvs lepojās ar mani kā virsnieku, jo dakteris no manis neiznāca – strādājot par sanitāru, sapratu, ka man nepatīk slimnīcas atmosfēra. Māte raudāja un pārmeta sev, ka slikti bērnus audzinājusi, jo mana māsa, raug, strādā cigarešu biznesā... Tēvam vienīgā cerība ir uz savu 12 gadus veco dēlu, manu pusbrāli. Domāju, ka tur gan iznāks dakteris.

http://news.lv/Latvijas_Avize/2005/03/02/bija-labakais-virsnieks-tagad-tirgo-alu?related=yes