Latvijas – 100 gadei

IEVADS. Var analizēt citu valstu pieredzi, bet tas nenozīmē, ka vajag atdarināt kādas valsts sistēmu. Viens piemērs. ASV speciālisti 2006. gadā organizēja starptautisko semināru par aizsardzības sistēmas uzdevumiem 21 gadsimta, par optimālo NBS struktūru. Interesants bija viens no secinājumiem, ka ASV eksperti zina kādiem, jābūt optimāliem NBS, bet viņi to nespēj realizēt praksē, jo pārāk liela ietekme ir ieroču un militāro preču ražotājiem. Papildus pateica, ka Baltijas valstīm ir iespēja veidot loģiski pamatotus NBS, jo šeit nav militāro preču ražotņu un atbilstoši lobija, un mums nevajag atdarināt lielvalstu NBS.

VAI LATVIJĀ LIKUMDOŠANAS VARA IR ATDALĪTA NO IZPILDVARAS?

Mans viedoklis ir, ka Latvijā nav pietiekami atdalīta izpildvara no likumdošanas varas. ASV, Lielbritānijas, Francijas u.c. valstu piemēri, kad vēlēšanu rezultātā pie varas nonāk kāds politiskais spēks un veido valdību, nav tiešā veidā attiecināms uz Latviju, jo tur, pirmkārt, reāli ir divi politiski spēki vai prezidentālā vara, otrkārt, izpildvarai ir balanss starp tiesībām un atbildību.

 Daži fakti pārdomām:

1. Vai Latvijā likumdošanas vara ir atdalīta no izpildvaras, kā tas ir pieņemts parlamentārajā un demokrātiskajā valstī? Neliels komentārs, Premjerministrs vada koalīcijas padomi, kur aktīvu dalību ņem arī ministri, un tā bieži nosaka uzdevumus izpildvarai, kā arī dod rekomendācijas, kā balsot pozīcijas deputātiem.

 2. Ministru kabinets (MK) izstrādāja, pieņēma savu Rīcības plānu, kas pēc būtības ir Valsts vidēja termiņa attīstības plāns. Vai Saeimai nevajadzēja veikt tā analīzi un tad to apstiprināt? Tagad Premjerministrs atskaitās par MK pašu izstrādāta un apstiprinātā plāna izpildi. Vai šeit nav interešu konflikta? 

3. Vai Saeimas zemie reitingi nav saistīti arī ar izpildvaras darba kvalitāti? Parastajam Latvijas iedzīvotajam grūti saprast par ko tad atbild likumdošanas un par ko izpildvara, jo viņiem ir būtiskas ikdienas lietas: minimālā, vidējā alga, neapliekamais minimums, pensijas, nodokļi utt. 

4. No vadības teorijas izriet, ka jābūt ir balansam starp tiesībām un atbildību (pienākumiem). Vai tā tas ir Latvijas vadības struktūrās un, pirmkārt, Ministru kabinetā? Domāju vārds politiska atbildība ir pārāk amorfs un nenoteikts.

PROFESIONĀLĀ VALDĪBA

Pilnīgi piekrītu mūsu Valsts prezidenta (VP) Andra Bērziņa valdības kritikai un piedāvājumam dot premjerministram tiesības veidot MK un veikt vajadzības gadījumā ministru maiņu. Tas ļautu beidzot optimizēt arī MK struktūru, par ko tika uzsākta diskusija pirms dažiem gadiem, bet beidzās bez rezultātiem, jo politiskās partijas negrib zaudēt ministru amatus. Kādēļ?

Valsts Prezidents precīzi pateica, ka daudzi ministri domā un darbojās, pirmkārt, savas partijas interesēs. Tādēļ veidojot profesionālo MK, kur ministri ir labākie savas nozares speciālisti un vadītāji un kuru intereses sakrīt ar uzticētās ministrijas interesēm. 

MK izstrādā valsts attīstības plānu un budžeta projektus, kurus detalizēti izvērtē un pieņem Saeima. Tad MK – izpildvara premjera vadībā realizē tos dzīvē un atskaitās Saeimai, bet tā savukārt saviem vēlētājiem un patiešām nes politisko atbildību Latvijas iedzīvotāju priekšā. Partijas var gūt vai negūt atbalstu no vēlētājiem Saeimas vēlēšanās.

 Premjerministrs tad pilnība atbild Saeimai par atsevišķu ministriju un MK darbu kopumā. Tad nevajadzētu būt atrunu, ka, par kādu slikto ministrijas darbu atbild, tā partija un tās ministrs, bet premjeras nav vainīgs. Tas ir jāizbeidz.

Koalīcijai jāveidojas Saeimā, kur diskutē pozīcijas un opozīcijas partijas, rādot savu nostāju vēlētājiem konkrētā jautājumā. 

Paredzu, ka daudzi Saeimas deputāti, kolēģi un lasītāji teiks, ka tas nav nopietni, jo politiskās partijas sola realizēt savas programmas un to var izdarīt tikai caur izpildvaru. Domāju, nebūtu nekādu pretrunu, ja valstij svarīgi lēmumi tiktu pieņemti Saeimā, kā tas notiek parlamentārajās valstīs, bet ne MK vai atsevišķās ministrijās, kā tas ir tagad. Valsts zaudē simtiem miljonu latu, un nav neviena atbildīgā.

Par pašreizējo situāciju. Padomāsim un atbildēsim uz dažiem jautājumiem:

1. 1. Vai politiskās partijas neveido programmu un nesola pilnu izpildvaras atbildības spektru? Kā tad tiks skaidrota programmas neizpilde ministrijās, kas nav partijas atbildībā?
2. 2. Vai dažreiz vienas vai otras partijas prestiža graušanai neizmanto tās atbildībā esošo ministru kritiku? Katras ministrijas darbā ir pozitīvie un negatīvie momenti, un bieži uzsvari tiek likti tendenciozi.
3. 3. Vai nav sasaistes starp ministriju aktivitātēm dažādos reģionos ar pašvaldību vadītāju tajos politisko piederību?
4. 4. Vai netiek izmantots ministriju administratīvais resurss, un dažreiz ne tikai tas, savas partijas interesēs?
5. 5. Vai ministriju darbs tiek objektīvi vērtēts, kādi ir kritēriji? Tagad redzam, ka premjerministrs un daudzi politiķi vispār negrib šo jautājumu skatīt.
6. 6. Vai bieži partijas pamet valdību, ja nespēj nodrošināt kādas ministrijas darbu?

Domāju sarakstu var turpināt, bet aicinu lasītāju pašam padomāt un tad izteikt savus priekšlikumus gan pozitīvajiem, gan negatīvajiem momentiem profesionālā MK veidošanā un reālai izpildvaras atdali no likumdošanas varas. Viena piebilde. Pirmskara Latvijā Saeimas priekšsēdētājs apturēja savu darbību politiskajā partijā, no kuras tas tika ievēlēts Saeimā.

NAA profesors Kārlis Krēsliņš